Brīvība kā apļveida krustojums

 

Piektdien pabiju savā dzimtajā pusē Balvos. Vispirms braucu ciemoties pie tēta. Viņš joprojām ir atkarīgs no skābekļa koncentratora un regulāri mēra skābekļa līmeni. Novājējis. Teica gan, ka nu jau esot pieņēmies svarā par pieciem kilogramiem. Mans plecīgais tētis sarucis, taču balss un skatiens dzīvespriecīgs. Teica – katru rītu trenējoties. Ar paceltu kāju zīmējot astotniekus. Nodomāju – kas gan man liedz ko tādu darīt, citādi sūkstos tik pati pie sevis, ka „riepa” pa ziemu uzaugusi. Taču tētim bija jāiemācās no jauna ēst, parakstīties un nu jau arī garmošku spēlēt(katru dienu trenējoties). Uz kapiņiem jau varējis pats ar mašīnīti aizbraukt, uz pastu pēc pensijas. Cenšas sevi radināt elpot patstāvīgi, bez skābekļa aparāta. Garmošku spēlē brīnišķīgi, lai arī rokas vēl dreb. Šovasar Rēzeknes Covidnodaļas intensīvajā palātā viņš nosvinēja ne vien Pēterdienu, bet arī jūlijā vidū 80 gadu jubileju.

Pret vakarpusi devos uz Balvu centrālās bibliotēkas rīkoto dzejas pasākumu pilsētas estrādē. Laikapstākļi un sastaptie cilvēki lutināja. Atpakaļ uz Raganu braucu ne vien ar Rutas Cibules dāvāto rozīgo puķi, bet arī piesūkusies ar latgaliskās sirsnības, vieduma un dziļuma sauli. Nekā nevaru atminēties Māra Lāpāna teiktās rindiņas tik precīzi, lai citētu, kuras viņš minēja pasākuma noslēgumā; to paliekošo, nemainīgo, kas caurvij visus viņa dzejas krājumus,  to meklēšu Māra pirmajā dzejas grāmatā, taču tas bija patiesi spēcīgi. Gluži tāpat mani aizkustināja Mārītes Slišānes latgaļu valoda. Īsta. Dzīva. Uzrunājoša. (par viņas radītajiem gaisīgajiem gardumiem pat neizteikšos)

Braucu atpakaļ uz mājām un piedzīvotā sakarā manā apziņā nemitīgi virmoja pilnīgi nesaprotamu domu konstrukcijas. Vēlāk tās saslēdzās. Cilvēka brīvība un spēja tajā rīkoties, jeb spēja ar TO rīkoties ir neaprakstāma(tā man šķiet). Tā ir milzīga, haotiska plūsma, ja nav savu iekšējo „noteikumu”, cilvēks daudz laika iznieko nejēdzīgi, kaitina pats sevi un citus. Tas ir kā braukt apļveida krustojumos. Ja ievēro noteikumus un izproti šī apļa lietderību, tu tajā viegli iebrauc un netraucējot citiem, no tā izbrauc. Taču vairums brauc pa apļa ārējo malu( it kā atvieglojot sev manevru izbraukt no apļa), taču tādējādi neļauj iebraukt aplī un arī izbraukt no tā virknei citu autovadītāju. Visticamāk arī pats ir pabijis „gaidītāja ādā”.

Cilvēka brīvība teju kā apļveida krustojums, tev tikai jāievēro noteikumi, jo tu nedzīvo uz vientuļas salas, un nav svarīgi vai tādēļ tev ar paceltām kājām jāzīmē astotnieki, jāuzraksta dzeja, jāpiesakās kādiem kursiem, jāuzrīko pasākums, jāiestāda koks vai jāiemarinē gurķu burka. Var arī darīt – neko. Un saņemt – neko. Tādi noteikumi.

Vajag vai nevajag? Tāds ir jautājums.

 

Auzu pārslu biezputru ar prāvu ēdamkaroti medus virspusē, Stefs ēda lēnītēm. Izčāpstināja katru kumosu. Ilva palīdzēja viņam ietrāpīt biezputras karoti mutē. Reizēm Stefam pašam tas izdevās itin labi, citureiz roka atteicās klausīt un ēdiens varēja nokļūt matos, ausī vai kaut kur aiz muguras.

Šādos vakaros Ilva labprāt ļāva brālim darboties savā planšetē. Dažkārt
viņš gribēja lasīt grāmatu. Ilva izņēma no plaukta vienu grāmatu aiz otras, bet izvēlējies īsto, Stefans deva zīmi paceļot roku. Šovakar viņš negribēja lasīt. Stefs klausījās Ilvā.

– Tu zini, Stef..., mēs ar Daini izšķīrāmies. Šodien. Es vairs nespēju ilgāk noklausīties visās tajās gudrajās runās par dzīvi, dzīvošanu, domāšanu. Man piekāš, ko domājuši Kants, Didro, Konfūcijs vai Emersons. Reāli – pie pakaļas! Tikai tāpēc, lai gudri papļurkstētu? Un kas no tā? Tu taču redzēji to Daini! Viņš pat olu sev uzvārīt bez instrukcijas nespēj, pogu piešūt, nemaz nerunāšu par tapešu pielīmēšanu vai ugunskura iekuršanu. Nu, labi, saprotu – ne visiem jājēdz tas ugunskurs iekurt, bet viņš pat kalendāru nespēja mums pie sienas pielikt, iedomājies? Vienkārši nesaprata, ka tajā caurumiņā, kas jau gatavs gadu gadiem sienā stāv, vienkārši jāiedzen koka tapiņa, nu, vai vismaz piemērota resnuma skrūvīte. Tas taču tikai kalendārs, nevis iekaramie griesti! Viņš, redz, esot intelektuālis! Kas tieši par to liecina, Stef? Un es? Un kas esam mēs ar tevi? Muļķi? Es vēl saprastu, ja viņš kaut vienu to – augstākās raudzes domu – spētu realizēt savā dzīvē. Nu, dzīvot atbilstoši, saproti? Bet viņš tikai pļurina man pa ausīm. Nafig mums to vajag!

fragments no garstāsta

Īsumā par piedošanu. Meditācija Nr.: 7

 Vairākkārt biju redzējusi nelielu guļbaļķu mājiņu upes krastā. Šķita, ka tur neviens nedzīvo, lai gan ainava iespaidīga, gleznaina; visapkārt bērzi, vietām pa kādai eglītei, apses, upes krastā ievas, kāds kārklu pudurītis un nez no kurienes gadījušies smiltsērkšķi. Iespējams, ka tā bija kāda brīnišķīga talantīga mākslinieka glezna, jeb profesionāla fotogrāfa fotogrāfija, nevaru vairs pateikt, taču vienmēr kārojies tādā mājiņā apmesties un dzīvot. Arī ziemā tur varētu būt brīnišķīgi – kurini krāsniņu vai varbūt mājiņā ir kamīns, un vēro caur loga rūti, kā lēnītēm, lielām pārslām krīt sniegs. Toties vasarā var pa taciņu noiet līdz upes malai, noskalot kājas, pat nopeldēties. 

– Vienkārši idille! – domāju pie sevis, iztēlē jau dzīvojot šajā mājiņā. Un tad dzīves virpulis sagriezās, teiksmaini izsakoties, teju pasakā, bet atslēgas no šīs mājiņas durvīm bija man rokā, tikai ar nosacījumu: jānodzīvo 3 gadi, nekādu transportlīdzekļu, nekādu internetu, nekādu telefonu. Tātad - man ir manas rokas, kājas, prāts un lielā sapņa piepildījums: mājiņa teiksmainās upes krastā, kurā es varu baudīt visu to skaisto un jauko ainavu, kuru līdz šim biju vien iedomājusies. – Lūk, tā tad ir tā lielā Dzīves Jēga! – pie sevis, apskurbusi no prieka, domāju. 

Juhūuu! Veselus trīs gadus varu še dzīvot par velti. Strādāt, domāt, baudīt! 

Ievācos mājiņā vasaras beigās. Atveru durvis... oh, gaiss tāds nedaudz sastāvējies, visur zirnekļu tīkli, gruži, jo par putekļiem to visu vairs nevar saukt. Plīts tāda šaubīga, bet, šķiet, ka kurināt var. Nu, protams, kurš gan man te solīja gāzes plīti un dušu..., nekā no tā visa protams nav. Taču ātri noriju pirmo vilšanās sajūtu, veldzējoties iepriekš izsapņotajās un bildēs redzētajās ainavās. Nosviedu lielo mugursomu uz gultas, kuras rāmim, kā vēlāk izrādījās, vien sega pārklāta, bet ne mīksto pēļu, ne kāda matracīša..., un ķēros pie tīrīšanas. Kad vēlā vakarā upes malā uzietā stikla burciņā uz nopucētās palodzes parādījās manis ieliktās pļavas puķes, ievilku elpu un apsēdos uz mājiņas sliekšņa. Rietēja saule. Čivināja putni, burbuļoja upe, taču odi sāka uzmākties aizvien intensīvāk. Aizvēru durvis un uz gultas dēļiem izklāju līdzpaņemtu cieši sarullēto plāno virsmatracīti, ielīdu guļammaisā, lai gan bija gana silts, un drīz vien cieši aizmigu. 

Rīts. Caur loga rūti manu vaigu kutina kāds saules stariņš. Tas mani iepriecēja. Atvēru plakstus un siltās saules gaismas apspīdētā istabiņa šķita itin piemīlīga. Izstaipījos, pasmaidīju, atvēru logu un izbāzu galvu ārpusē. – Juhūuu! – Pilnas plaušas smaržīga un spirgta rīta gaisa. Tieši tā ieelpojas prieks un dzīvotgriba, – domāju un devos uz mazo priekšistabiņu, jeb virtuvīti. Ak, protams, protams, nekādas elektrības te nav. Elektriskās tējkannas arī nav. Jākurina plīts un jāvāra kafija uz plīts. Mutes nomazgāšanai atradu palielu bļodu, bet pēc ūdens bija jānoiet uz upīti. Skāde, bet nekur nevarēju sameklēt spaini. Ak, tā jau nav problēma – ņēmu bļodu vienā rokā, dvieli - otrā, un devos pa taciņu uz upīti. Krastmala gan nebija gluži tik teiksmaina, kā biju iedomājusies. Nomīdīju prāvi izaugušo zālāju un centos ar bļodu iesmelt ūdeni. Izdevās. Tas nu būtu darīts! Iedomājos, ka dzeramā ūdens man ir tik vien kā pāris ūdens pudeles. Nez, vai tējai upes ūdens būs gana labs? Daudz neprātoju. Ja jau, tad jau – iesmēlu bļodā ūdeni un lēnītēm devos atpakaļ. Skāde! Malkas ne pagalītes. Ne sērkociņu, ne šķiltavu. Nu, kādēļ esmu nepīpētāja, – šķendējos, – kādēļ neviens man nepateica, ka te nav tik daudz lietu, lai vispār varētu normāli dzīvot? 

Sajutos vīlusies. Nu, nē, es taču nevaru tā padoties. Izkrāmēju savu lielās mugursomas saturu. Atskrūvēju minerālūdens pudeli, attaisīju sāļo krekeru paciņu un apsēdos uz sliekšņa. Bija jāizprāto – kā dzīvot tālāk. 

Izrādījās, ka veikals atrodas deviņu kilometru attālumā. Ok! Es to varu! Devos turp. Atpakaļceļā izdevās nostopēt lielo fūri. Šoferītis mani labprāt aizvizināja veselus sešus kilometrus. Atlikušo ceļu pa meža stigu līdz manai būdai bija jāmēro pašai. Piekusu kā ēzelis, ja vien viņš tā piekūst. Ilgi sēdēju uz sliekšņa, skatījos kā riet saule un laikam neko nedomāju. Vienkārši truli blenzu tālumā. Todien uzēdu konservus ar maizi un aizgāju gulēt. 

Tālāk seko nākamo dienu apraksts. .... Piektajā dienā pusi laika, ja neskaita nakti, pavadīju gultā. Brīžiem raudāju, brīžiem lamāju visus, kuri ienāca prātā sakarā ar manu atrašanos šajā situācijā. Sestajā dienā ap pusdienlaiku piespiedu sevi saņemties un iekurināt plīti, lai uzvārītu zupu. Septītajā – izsviedu saskābušās zupas atliekas ar visu katliņu kaut kur tālu mežā. Astotajā dienā gāju meklēt katliņu. 

Pirmajā reizē izturēju divas nedēļas. 

Vēlāk šajā būdā atgriezos daudzas reizes, ik reizi paliku aizvien ilgāk. Pēdējoreiz biju pirms diviem gadiem. Būdā nodzīvoju gandrīz gadu. Brīdī, kad domāju, ka nu gan esmu saradusi, sapratusi, pat iemīlējusi visas tur esošās un neesošās ķibeles, kaut kāds putns ietaisīja ligzdu uz būdas skursteņa. 

Tagad katru pavasari braucu skatīties, vai viņš tur joprojām mitinās. Nekā nevaru viņa ligzdiņu nojaukt. Gaidu – varbūt kādu pavasari viņš vairs neatgriezīsies... 

.......................

Neliels, nedaudz vispārināts fragments. 

Īsumā par piedošanu sev, ja vien mēs spējam paši sevi iztēloties kā šādu būdiņu. 

Pateikt, – Es piedodu(sev, citam), ir teju kā aplūkot profesionālu fotogrāfiju vai mākslinieka gleznu un iedomāties sevi tajā dzīvojam. 

Kliju baranciņa, jeb Meditācija Nr.: 6

 Ieliec ausīs austiņas, kad tajās pilnīgs klusums un nokod sausbaranciņu. Kliju baranciņu. Tā zem kājām lūzt ledus. Iesākumā tu satrūksties no savādā trokšņa savā galvā, apvaldi kodienu it kā būtu kādā seminārā, pasažieru autobusā vai telpā pilnā ar klusējošiem cilvēkiem, bet baranciņu ļoti, ļoti gribas. Tad sāc apzināties, ka kramšķus dzirdi vien tu pati un sāc to starp sānu zobiem smalcināt. Grikht-grikht... gurkst soļi sniegā. Iesākumā lēnām, tad nedaudz ātrāk, līdz baranciņas pārstrāde mutē atgādina mīdīšanos sniegā uz vietas, sīkiem solīšiem. Gurksti ir maigāki, klusāki, tumīgāki. Tu nokod nākamo kumosu straujāk - uzlec ar abām kājām aizsalušai peļķei - grakht! Tā lūzt arī lāstekas! Un atkal tā pati sniega gurkstēšana zem kājām. Straujāk, drošāk. Gribas smaidīt - jo ātrāk ej, jo priecīgāks man izklausās tas Grikht-grikht-grikht... un atkal mīņāšanās pa apli vai - tā rīvējas eņģeļa spārni, kad nokrīti sniegā atmuguriski, izplet rokas un lido, vicinot tās gar sāniem augšup-lejup. Lūkojies caur teju aizvērtiem plakstiem, caur skropstām uz spožo sauli un kaut kur starp sevi un sauli virmojošās sīk-sīkās sniega pārsliņās, kristāliņos. Satver ar dūrainīšiem turpat līdzās esošo sniegu un uzmet virs sevis, aizver acis un ļaujies tā atpakaļkrišanai un izkušanai uz sejas. Nedaudz aizraujas elpa, smejies, bet sniegs tikmēr iekrīt arī mutē uz mēles.  Vai gan šis burtu salikums - Grikht-grikht-grikht...- smejošs? Tomēr, jo ātrāk soļo(ēd baranciņu), jo smieklīgāk skan. Vai to sadzird citi? Vai šis skanējums virmo augšup ar vēju līdz māju palodzēm, suņu būdām, cilvēku pleciem un cepurēm? 

Ienāk prātā, ka nekad neesmu redzējusi, sajutusi, dzirdējusi skumju vai dusmīgu sniegu. Sniegs šķiet vienmēr priecīgs. Dažreiz tas tikai smaida sevī, tāds balts un mirdzošs. Gluži kā cilvēks ar smaidošu dvēseli. 

Dzīvotkāelpot. Meditācija Nr.5

 Zvaigznes smaržo. Uz mirkli pat salīp nāsis un acīs ieriešas miklums, kad stāvi uz cilvēka pēdu un spēkratu riepu sablīvētā sniega ceļa vietā, veries debesīs, caur sala un tumsas piesūkušos gaisu. Mēness ir pilns, smagnējs un ap sevi savilcis vakardienas sniega mākoņus, cenšoties tajos iekārtot savus apaļumus. Viss viens – lēnām ieelpoju, tā, lai nāsis nesalīp, tikpat lēnām arī izelpoju. Tā vēlreiz, atkal un atkal. Šķiet, esmu pilna zeltainās spirgas, saplūdusi ar tumsu un salu. Āda kļuvusi plāna un caurspīdīga. Es to jūtu caur mēteli, cimdiem un cepuri. 

Pirts. Kaut kur aiz Lādogas ezera. Tikko jaušama žāvējuma, rūgtena vībotņu un bērza lapu smarža, nāsis elpojot salīp, bet izelpojot izplešas, itin kā atdodot pirts svelmei pēdējās manas apziņas paliekas. Saspraužu matus, ietinu dvielī, skreju spelgonī. Caur degunu un muti gaiss plūst plaušās, manī. Esmu gaiss. Starp cilvēka pēdu, suņu pajūgu, spēkratu riepu sablīvēto sniegu un zvaigznēm. Tumsas nav. Ir tikai gaiss. 

Ieplešas ne tikai nāsis. Šķiet, elpoju caur acīm. Jā, tumsas nav, kaut tā visapkārt. Ir tikai gaiss. Tumsa arī ir tikai gaiss. Tā domāt kļūst pavisam viegli un ierasti. Baiļu nav, ir tikai gaiss. Tūkstošiem lūpu man ausī, pakausī un visapkārt čukst: tumsa ir tikai gaiss, tikai gaiss. Manī nav tumsas, jo tā ir gaiss, manī nav baiļu, jo tās ir gaiss. Es tās varu ieelpot un izelpot. Kā gaisu. Vienlīdz nepieciešamu un nevajadzīgu. Un nāsis vairs nesalīp. Zvaigznes smaržo. 

Istabā ir silti, – nodomāju. Arī Indras balss ir rimta un silta. 

Atskārsme: Lai iegūtu spēku, jāatbrīvojas no bailēm. Taču bailes ir ikdienišķa un cilvēkam piederīga sajūta. Šī sajūta jāpieņem un jāatlaiž. Dzivotkāelpot.

Pirms un pēcausmas rīti. Meditācija Nr.: 4

 

Es nemaz līdz galam neapzinājos, ka tā lielā tumšbrūnā krūka, kurai visapkārt iezīmēti krēmkrāsas spēka zīmju raksti, vienmēr stāvējusi uz tās pašas palodzes, kur vecā Līze glabāja viņai bērnībā dāvāto melno koka krustiņu ar tajā sisto pestītāju. Joprojām vēl nezinu, cik daudz Līzē ir no manis, no manas mammas vai vecmammītes(varbūt arī otrādi), taču tā palodze ir precīzi uz mata tāda pati, kā vectēva mājas virtuvē.

Es biju pie podniekvīra. Tērpies baklažāna un olivkrāsas drānās, viņš bija itin kā no seniem laikiem, teju no kādas pasakas. Galvā gaiša platmaļveidīga cepure. Neredzēju viņa acis, vien rokas, kuras iesākumā mīcīja mālus, un kājas, kuras iegrieza podniekripu. Nezinu kā viņš zināja, ko tieši man vajag, mēs nepārmijām ne vārda. 

Krūka top lēnām. Es vēroju viņa ar tumsnēji sārtiem māliem notrieptās, savecojušās rokas. Caur tām slīd krūkas trauslās malas, tā aug lielāka, platāka. Lūkojos kaut kur dziļi krūkā. Tā virpuļo podnieka plaukstās. Griežas ap mani. Nāsīs ievirmo agra, dūmakaina rīta miklais smārds. Lieli pelēki, miglas piezīdušies sudrabvītoli upes krastā, vectēva māja, pēc biškrēsliņiem smaržojoša veranda, tad atjēdzos virtuvē. Uz palodzes stāv podniekvīra veidotā tumšbrūnā krūka un melnais vecās Līzes krustiņš.

Vienmēr atduros tieši pie šīs palodzes, pie loga, caur to redzamā pagalma. Ceļš un pasaule ceļa galā, vienmēr vasaras rīts mirkli pirms un kādu laiciņu pēc saullēkta. Un šī visuaptverošā skaistuma, prieka un lieluma sajūta. Iespējams tāpēc vecā Līze mīlēja rītus. Es ik pa laikam tajos atgriežos. Katru reizi pa savam, šoreiz caur brūno krūku.

Skaidrības labad gan piebildīšu, ka vecā Līze ir no mana nesen pabeigtā romāna „Viltus saules”, bet mājas, gluži tāpat kā loga palodzes no šīs mājas virtuves, sen vairs nav. Tā palikusi vien manos sapņos.

Meditācija Nr. 3 "Pēc resursiem sevī caur Indru!"

 Divas dienas ik pa laikam pieķēru sevi ļaujamies svelošu dusmu sajūtai. Tādai, ka - it kā viss labi, bet sagrābju gultas segu, kuru neizdodas uzklāt ar pirmo reizi un aizlidinu istabas stūrī, sunei, kura nespēj vairs ar pirmo mēģinājumu ielekt gultā, uzkliedzu, lai vispār vācas projām. Tiesa, tāds akūts dusmu uzliesmojums ilgst teju pusminūti, līdz apzinos, ka esmu tam ļāvusies. Taču pēdējam dusmu uzplūdam ļāvos pilnībā - sekoja pamatīgs uzkrātu dažādās valodās esošā lamu vārdu krājuma atskaņošana gana sulīgā un spalgā tembrā. Jau no rīta internetā manīju informāciju par Rēzeknes pusē nejauši mežā uzietu atstātu suni, kurš piesiets pie koka. Fotogrāfijā suņuks gulēja saritinājies kamoliņā. Tobrīd steidzīgi pārslēdzu savu uzmanību uz kādu citu info, vienkārši nepanesu un īpaši neatbalstu šādu negāciju izplatīšanu sociālajās vietnēs, jo pieļauju, ka ne es vienīgā no tādas info ciešu, ka ir vēl daudz jūtīgāki par mani. Vēl joprojām nespēju atbrīvoties no daudzus gadus atpakaļ notikušā ar Bušmeisteres zirgiem un foto, ko toreiz redzēju. (ir bijuši arī citi foto ar suņiem, kaķiem, bērniem utt) Lūk, tagad šis suņuks. Vakarpusē to atkārtoti ievēroju soc.tīklos, tikai šoreiz ar citu virsrakstu(!!!) Virsrakstam ir MILZĪGA nozīme. No tā sapratu, ka suņuks ir glābts! Tātad - dzīvs, lai gan spriežot pēc no rīta redzētās info biju pārliecināta, ka iznākums ir letāls, piebildīšu, ka izlasīju vien virsrakstu un tālāk lasīt negribēju tieši šīs negatīvās sajūtas dēļ. 

Taču stāsts ne par to, kā rakstīt virsrakstus un pat ne par to, ka pasaulē notiek tā kā notiek, pat arī ne par manām dusmām, kādu planētu stāvokļa vai hormonu dēļ, bet par to, ka šo visu var kontrolēt. Es to zināju, varbūt tāpēc dusmas parasti pāriet dažu minūšu laikā un nevēlamā informācija nemēdz pārāk ilgi mani nomākt, taču ikdiena seko ikdienai un tas, ko regulāri nepraktizē, ar laiku mazinās un ne vien piemirstās, bet tu palēnām ļaujies tam, ar ko savulaik jau biji ticis galā. 

Un, lūk, piektdienas vakara meditācija labklājībai (piebildīšu, ka man vārds labklājība nozīmē ne tikai finansiālu labklājību un nodrošinājumu!! :) ) - kaut kas manī noklikšķ un mehānisms atkal iesāk funkcionēt. Tu nevari kontrolēt un ietekmēt ļoti daudzus procesus un notikumus ārpus sevis, savas mājas, pasaulē, bet tu vienmēr vari censties kontrolēt un ietekmēt notikumus, procesus, domas, sajūtas sevī. Tas ir fakts! (lai cik banāli, pārgalvīgi vai augstprātīgi tas arī neskanētu)

Vakarvakara meditācija manī atvēra dažnedāžādus pusaizsērējušus, aizsērējušus un pat nenojaustus kanālus, kanāliņus. Vienā A4 formāta lapā to aprakstīt neizdosies, varbūt stāstā... , bet, ja labi grib, var uzrakstīt pat romānu! :) Taču vienā teikumā apmēram tā: Pēc resursiem sevī caur Indru - vienkārši brīnišķīga iespēja neizejot no mājas! 

p.s. okeānā pēc dārgumiem negāju - atpeldēja kuģis un kāds iznesa un nolika manā priekšā veselu dārgumu lādi! Es stāvēju un priecājos! (kā pasakā!) :) 

Starp meditāciju un realitāti. Nr.1

 Man šķiet, ka es pastāvīgi dzīvojos kaut kur starp meditāciju un realitāti. Drīzāk jau meditācijā. Puslīdz atgriežos realitātē vien tad, kad jācep kotletes, bet tā pa īstam mani uz zemes atgriež apstāklis, kad no rīta ieraugu izlietnē kāda atstātos nenomazgātos traukus. Ā, nu vēl braukšana pie automobīļa stūres. Lai gan pat tajos retajos brīžos kāds no maniem vīriešiem(ja gadās blakām :) ) mūždien atgādina, lai taču beidzot pieslēdzos TIKAI braukšanai. :) Starp citu, tas vārds - automobīlis - man pielipa, kad nācās savā romānā labot tādus vārdus kā - mašīnīte, autiņš, mašīna utt. pret - automobīlis, spēkrats, auto. (es gan drusku iespītējos un lielu daļu atstāju pēc sava prāta). Lūk, bet ne par to šobrīd. Šovakar bija sasodīti laba meditācija Mieram. Centīšos restaurēt savu abstrakto vīziju. 

Iesākumā es jūtu, ka esmu koks. Tas lielais sudrabvītols mazās upītes krastā pie vectēva mājas. Man ir seja, rokas. Kājas lēnām iestīgo zemē, kura ir brūni-melna, bet šķiet, ka gana irdena. Es kustos. Mani mati ir zari. Tie aug lielāki un kuplāki. Vējš tos pūš vienā virzienā. Gluži kā pārziedējušas pienenes balti pūkaino galviņu, taču zari un lapas paliek pie manis. Es dzirdu kā tas šalko. No zariem-matiem paceļas neliels krāsainu putnu(varbūt starp tiem ir arī sikspārņi?) bars. Švīkst spārni. Vispirms redzu melnus, tad zeltainus un sudrabainus. Gaisā virs manis tie savijas vienotā spīguļojošā vērpetē. Veidojas sudrabaini zeltains vertikāls virpulis. Nedaudz svelmaini. Gluži kā vasarā ap pusdienlaiku. Virpulis debesīs ieviļņojas un parādās milzīgs gaišidzeltens, varbūt zeltains, brīžiem lāsojošs tirkīza krāsā, okeāns. Vērpete savieno manus virmojošos vītolmatus ar okeānu. Kāds visu laiku atkārto: tu esi okeāns, tu esi okeāns, lai gan īstenībā saka: tu esi miers. Bet manī skan: es esmu saule, es esmu saule! Okeāns plūst kokā. Manī. Es plūstu okeānā. No matiem, kuri joprojām izskatās tā, itin kā vītola lapotnē no sāna pūstu vējš (kā pieneņpūka), ūdenī plunkšķot slīd dažādas zivtiņas, līdzīgas kā akvārijos. Krāsainas. Oranžas, sārtas, zaļas, sudrabainas. Iznirstu virspusē. Manī joprojām skan: es esmu saule, esmu saule. Vītola zari kļūst purpurzeltaini stari. Tie slīd pa tirkīzzilu ūdens virsmu. Augšup. Lejup. Redzu savu bērnu sejas, daudzu citu man pazīstamu un nepazīstamu cilvēku sejas. Plecus, augumus. Esmu virs, zem un viņos. 

Uz galda vibrē telefons. Pēc brīža izlasu ziņu: Maam, rīt atvedīsi monopolu? Uzspēlēsim?