Zvaigznes smaržo. Uz mirkli pat salīp nāsis un acīs ieriešas miklums, kad stāvi uz cilvēka pēdu un spēkratu riepu sablīvētā sniega ceļa vietā, veries debesīs, caur sala un tumsas piesūkušos gaisu. Mēness ir pilns, smagnējs un ap sevi savilcis vakardienas sniega mākoņus, cenšoties tajos iekārtot savus apaļumus. Viss viens – lēnām ieelpoju, tā, lai nāsis nesalīp, tikpat lēnām arī izelpoju. Tā vēlreiz, atkal un atkal. Šķiet, esmu pilna zeltainās spirgas, saplūdusi ar tumsu un salu. Āda kļuvusi plāna un caurspīdīga. Es to jūtu caur mēteli, cimdiem un cepuri.
Pirts. Kaut kur aiz Lādogas ezera. Tikko jaušama žāvējuma, rūgtena vībotņu un bērza lapu smarža, nāsis elpojot salīp, bet izelpojot izplešas, itin kā atdodot pirts svelmei pēdējās manas apziņas paliekas. Saspraužu matus, ietinu dvielī, skreju spelgonī. Caur degunu un muti gaiss plūst plaušās, manī. Esmu gaiss. Starp cilvēka pēdu, suņu pajūgu, spēkratu riepu sablīvēto sniegu un zvaigznēm. Tumsas nav. Ir tikai gaiss.
Ieplešas ne tikai nāsis. Šķiet, elpoju caur acīm. Jā, tumsas nav, kaut tā visapkārt. Ir tikai gaiss. Tumsa arī ir tikai gaiss. Tā domāt kļūst pavisam viegli un ierasti. Baiļu nav, ir tikai gaiss. Tūkstošiem lūpu man ausī, pakausī un visapkārt čukst: tumsa ir tikai gaiss, tikai gaiss. Manī nav tumsas, jo tā ir gaiss, manī nav baiļu, jo tās ir gaiss. Es tās varu ieelpot un izelpot. Kā gaisu. Vienlīdz nepieciešamu un nevajadzīgu. Un nāsis vairs nesalīp. Zvaigznes smaržo.
Istabā ir silti, – nodomāju. Arī Indras balss ir rimta un silta.
Atskārsme: Lai iegūtu spēku, jāatbrīvojas no bailēm. Taču bailes ir ikdienišķa un cilvēkam piederīga sajūta. Šī sajūta jāpieņem un jāatlaiž. Dzivotkāelpot.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru