Ieliec ausīs austiņas, kad tajās pilnīgs klusums un nokod sausbaranciņu. Kliju baranciņu. Tā zem kājām lūzt ledus. Iesākumā tu satrūksties no savādā trokšņa savā galvā, apvaldi kodienu it kā būtu kādā seminārā, pasažieru autobusā vai telpā pilnā ar klusējošiem cilvēkiem, bet baranciņu ļoti, ļoti gribas. Tad sāc apzināties, ka kramšķus dzirdi vien tu pati un sāc to starp sānu zobiem smalcināt. Grikht-grikht... gurkst soļi sniegā. Iesākumā lēnām, tad nedaudz ātrāk, līdz baranciņas pārstrāde mutē atgādina mīdīšanos sniegā uz vietas, sīkiem solīšiem. Gurksti ir maigāki, klusāki, tumīgāki. Tu nokod nākamo kumosu straujāk - uzlec ar abām kājām aizsalušai peļķei - grakht! Tā lūzt arī lāstekas! Un atkal tā pati sniega gurkstēšana zem kājām. Straujāk, drošāk. Gribas smaidīt - jo ātrāk ej, jo priecīgāks man izklausās tas Grikht-grikht-grikht... un atkal mīņāšanās pa apli vai - tā rīvējas eņģeļa spārni, kad nokrīti sniegā atmuguriski, izplet rokas un lido, vicinot tās gar sāniem augšup-lejup. Lūkojies caur teju aizvērtiem plakstiem, caur skropstām uz spožo sauli un kaut kur starp sevi un sauli virmojošās sīk-sīkās sniega pārsliņās, kristāliņos. Satver ar dūrainīšiem turpat līdzās esošo sniegu un uzmet virs sevis, aizver acis un ļaujies tā atpakaļkrišanai un izkušanai uz sejas. Nedaudz aizraujas elpa, smejies, bet sniegs tikmēr iekrīt arī mutē uz mēles. Vai gan šis burtu salikums - Grikht-grikht-grikht...- smejošs? Tomēr, jo ātrāk soļo(ēd baranciņu), jo smieklīgāk skan. Vai to sadzird citi? Vai šis skanējums virmo augšup ar vēju līdz māju palodzēm, suņu būdām, cilvēku pleciem un cepurēm?
Ienāk prātā, ka nekad neesmu redzējusi, sajutusi, dzirdējusi skumju vai dusmīgu sniegu. Sniegs šķiet vienmēr priecīgs. Dažreiz tas tikai smaida sevī, tāds balts un mirdzošs. Gluži kā cilvēks ar smaidošu dvēseli.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru