sestdiena, 2021. gada 20. februāris

Īsumā par piedošanu. Meditācija Nr.: 7

 Vairākkārt biju redzējusi nelielu guļbaļķu mājiņu upes krastā. Šķita, ka tur neviens nedzīvo, lai gan ainava iespaidīga, gleznaina; visapkārt bērzi, vietām pa kādai eglītei, apses, upes krastā ievas, kāds kārklu pudurītis un nez no kurienes gadījušies smiltsērkšķi. Iespējams, ka tā bija kāda brīnišķīga talantīga mākslinieka glezna, jeb profesionāla fotogrāfa fotogrāfija, nevaru vairs pateikt, taču vienmēr kārojies tādā mājiņā apmesties un dzīvot. Arī ziemā tur varētu būt brīnišķīgi – kurini krāsniņu vai varbūt mājiņā ir kamīns, un vēro caur loga rūti, kā lēnītēm, lielām pārslām krīt sniegs. Toties vasarā var pa taciņu noiet līdz upes malai, noskalot kājas, pat nopeldēties. 

– Vienkārši idille! – domāju pie sevis, iztēlē jau dzīvojot šajā mājiņā. Un tad dzīves virpulis sagriezās, teiksmaini izsakoties, teju pasakā, bet atslēgas no šīs mājiņas durvīm bija man rokā, tikai ar nosacījumu: jānodzīvo 3 gadi, nekādu transportlīdzekļu, nekādu internetu, nekādu telefonu. Tātad - man ir manas rokas, kājas, prāts un lielā sapņa piepildījums: mājiņa teiksmainās upes krastā, kurā es varu baudīt visu to skaisto un jauko ainavu, kuru līdz šim biju vien iedomājusies. – Lūk, tā tad ir tā lielā Dzīves Jēga! – pie sevis, apskurbusi no prieka, domāju. 

Juhūuu! Veselus trīs gadus varu še dzīvot par velti. Strādāt, domāt, baudīt! 

Ievācos mājiņā vasaras beigās. Atveru durvis... oh, gaiss tāds nedaudz sastāvējies, visur zirnekļu tīkli, gruži, jo par putekļiem to visu vairs nevar saukt. Plīts tāda šaubīga, bet, šķiet, ka kurināt var. Nu, protams, kurš gan man te solīja gāzes plīti un dušu..., nekā no tā visa protams nav. Taču ātri noriju pirmo vilšanās sajūtu, veldzējoties iepriekš izsapņotajās un bildēs redzētajās ainavās. Nosviedu lielo mugursomu uz gultas, kuras rāmim, kā vēlāk izrādījās, vien sega pārklāta, bet ne mīksto pēļu, ne kāda matracīša..., un ķēros pie tīrīšanas. Kad vēlā vakarā upes malā uzietā stikla burciņā uz nopucētās palodzes parādījās manis ieliktās pļavas puķes, ievilku elpu un apsēdos uz mājiņas sliekšņa. Rietēja saule. Čivināja putni, burbuļoja upe, taču odi sāka uzmākties aizvien intensīvāk. Aizvēru durvis un uz gultas dēļiem izklāju līdzpaņemtu cieši sarullēto plāno virsmatracīti, ielīdu guļammaisā, lai gan bija gana silts, un drīz vien cieši aizmigu. 

Rīts. Caur loga rūti manu vaigu kutina kāds saules stariņš. Tas mani iepriecēja. Atvēru plakstus un siltās saules gaismas apspīdētā istabiņa šķita itin piemīlīga. Izstaipījos, pasmaidīju, atvēru logu un izbāzu galvu ārpusē. – Juhūuu! – Pilnas plaušas smaržīga un spirgta rīta gaisa. Tieši tā ieelpojas prieks un dzīvotgriba, – domāju un devos uz mazo priekšistabiņu, jeb virtuvīti. Ak, protams, protams, nekādas elektrības te nav. Elektriskās tējkannas arī nav. Jākurina plīts un jāvāra kafija uz plīts. Mutes nomazgāšanai atradu palielu bļodu, bet pēc ūdens bija jānoiet uz upīti. Skāde, bet nekur nevarēju sameklēt spaini. Ak, tā jau nav problēma – ņēmu bļodu vienā rokā, dvieli - otrā, un devos pa taciņu uz upīti. Krastmala gan nebija gluži tik teiksmaina, kā biju iedomājusies. Nomīdīju prāvi izaugušo zālāju un centos ar bļodu iesmelt ūdeni. Izdevās. Tas nu būtu darīts! Iedomājos, ka dzeramā ūdens man ir tik vien kā pāris ūdens pudeles. Nez, vai tējai upes ūdens būs gana labs? Daudz neprātoju. Ja jau, tad jau – iesmēlu bļodā ūdeni un lēnītēm devos atpakaļ. Skāde! Malkas ne pagalītes. Ne sērkociņu, ne šķiltavu. Nu, kādēļ esmu nepīpētāja, – šķendējos, – kādēļ neviens man nepateica, ka te nav tik daudz lietu, lai vispār varētu normāli dzīvot? 

Sajutos vīlusies. Nu, nē, es taču nevaru tā padoties. Izkrāmēju savu lielās mugursomas saturu. Atskrūvēju minerālūdens pudeli, attaisīju sāļo krekeru paciņu un apsēdos uz sliekšņa. Bija jāizprāto – kā dzīvot tālāk. 

Izrādījās, ka veikals atrodas deviņu kilometru attālumā. Ok! Es to varu! Devos turp. Atpakaļceļā izdevās nostopēt lielo fūri. Šoferītis mani labprāt aizvizināja veselus sešus kilometrus. Atlikušo ceļu pa meža stigu līdz manai būdai bija jāmēro pašai. Piekusu kā ēzelis, ja vien viņš tā piekūst. Ilgi sēdēju uz sliekšņa, skatījos kā riet saule un laikam neko nedomāju. Vienkārši truli blenzu tālumā. Todien uzēdu konservus ar maizi un aizgāju gulēt. 

Tālāk seko nākamo dienu apraksts. .... Piektajā dienā pusi laika, ja neskaita nakti, pavadīju gultā. Brīžiem raudāju, brīžiem lamāju visus, kuri ienāca prātā sakarā ar manu atrašanos šajā situācijā. Sestajā dienā ap pusdienlaiku piespiedu sevi saņemties un iekurināt plīti, lai uzvārītu zupu. Septītajā – izsviedu saskābušās zupas atliekas ar visu katliņu kaut kur tālu mežā. Astotajā dienā gāju meklēt katliņu. 

Pirmajā reizē izturēju divas nedēļas. 

Vēlāk šajā būdā atgriezos daudzas reizes, ik reizi paliku aizvien ilgāk. Pēdējoreiz biju pirms diviem gadiem. Būdā nodzīvoju gandrīz gadu. Brīdī, kad domāju, ka nu gan esmu saradusi, sapratusi, pat iemīlējusi visas tur esošās un neesošās ķibeles, kaut kāds putns ietaisīja ligzdu uz būdas skursteņa. 

Tagad katru pavasari braucu skatīties, vai viņš tur joprojām mitinās. Nekā nevaru viņa ligzdiņu nojaukt. Gaidu – varbūt kādu pavasari viņš vairs neatgriezīsies... 

.......................

Neliels, nedaudz vispārināts fragments. 

Īsumā par piedošanu sev, ja vien mēs spējam paši sevi iztēloties kā šādu būdiņu. 

Pateikt, – Es piedodu(sev, citam), ir teju kā aplūkot profesionālu fotogrāfiju vai mākslinieka gleznu un iedomāties sevi tajā dzīvojam. 



piektdiena, 2021. gada 12. februāris

Kliju baranciņa, jeb Meditācija Nr.: 6

 Ieliec ausīs austiņas, kad tajās pilnīgs klusums un nokod sausbaranciņu. Kliju baranciņu. Tā zem kājām lūzt ledus. Iesākumā tu satrūksties no savādā trokšņa savā galvā, apvaldi kodienu it kā būtu kādā seminārā, pasažieru autobusā vai telpā pilnā ar klusējošiem cilvēkiem, bet baranciņu ļoti, ļoti gribas. Tad sāc apzināties, ka kramšķus dzirdi vien tu pati un sāc to starp sānu zobiem smalcināt. Grikht-grikht... gurkst soļi sniegā. Iesākumā lēnām, tad nedaudz ātrāk, līdz baranciņas pārstrāde mutē atgādina mīdīšanos sniegā uz vietas, sīkiem solīšiem. Gurksti ir maigāki, klusāki, tumīgāki. Tu nokod nākamo kumosu straujāk - uzlec ar abām kājām aizsalušai peļķei - grakht! Tā lūzt arī lāstekas! Un atkal tā pati sniega gurkstēšana zem kājām. Straujāk, drošāk. Gribas smaidīt - jo ātrāk ej, jo priecīgāks man izklausās tas Grikht-grikht-grikht... un atkal mīņāšanās pa apli vai - tā rīvējas eņģeļa spārni, kad nokrīti sniegā atmuguriski, izplet rokas un lido, vicinot tās gar sāniem augšup-lejup. Lūkojies caur teju aizvērtiem plakstiem, caur skropstām uz spožo sauli un kaut kur starp sevi un sauli virmojošās sīk-sīkās sniega pārsliņās, kristāliņos. Satver ar dūrainīšiem turpat līdzās esošo sniegu un uzmet virs sevis, aizver acis un ļaujies tā atpakaļkrišanai un izkušanai uz sejas. Nedaudz aizraujas elpa, smejies, bet sniegs tikmēr iekrīt arī mutē uz mēles.  Vai gan šis burtu salikums - Grikht-grikht-grikht...- smejošs? Tomēr, jo ātrāk soļo(ēd baranciņu), jo smieklīgāk skan. Vai to sadzird citi? Vai šis skanējums virmo augšup ar vēju līdz māju palodzēm, suņu būdām, cilvēku pleciem un cepurēm? 

Ienāk prātā, ka nekad neesmu redzējusi, sajutusi, dzirdējusi skumju vai dusmīgu sniegu. Sniegs šķiet vienmēr priecīgs. Dažreiz tas tikai smaida sevī, tāds balts un mirdzošs. Gluži kā cilvēks ar smaidošu dvēseli. 




sestdiena, 2021. gada 6. februāris

Dzīvotkāelpot. Meditācija Nr.5

 Zvaigznes smaržo. Uz mirkli pat salīp nāsis un acīs ieriešas miklums, kad stāvi uz cilvēka pēdu un spēkratu riepu sablīvētā sniega ceļa vietā, veries debesīs, caur sala un tumsas piesūkušos gaisu. Mēness ir pilns, smagnējs un ap sevi savilcis vakardienas sniega mākoņus, cenšoties tajos iekārtot savus apaļumus. Viss viens – lēnām ieelpoju, tā, lai nāsis nesalīp, tikpat lēnām arī izelpoju. Tā vēlreiz, atkal un atkal. Šķiet, esmu pilna zeltainās spirgas, saplūdusi ar tumsu un salu. Āda kļuvusi plāna un caurspīdīga. Es to jūtu caur mēteli, cimdiem un cepuri. 

Pirts. Kaut kur aiz Lādogas ezera. Tikko jaušama žāvējuma, rūgtena vībotņu un bērza lapu smarža, nāsis elpojot salīp, bet izelpojot izplešas, itin kā atdodot pirts svelmei pēdējās manas apziņas paliekas. Saspraužu matus, ietinu dvielī, skreju spelgonī. Caur degunu un muti gaiss plūst plaušās, manī. Esmu gaiss. Starp cilvēka pēdu, suņu pajūgu, spēkratu riepu sablīvēto sniegu un zvaigznēm. Tumsas nav. Ir tikai gaiss. 

Ieplešas ne tikai nāsis. Šķiet, elpoju caur acīm. Jā, tumsas nav, kaut tā visapkārt. Ir tikai gaiss. Tumsa arī ir tikai gaiss. Tā domāt kļūst pavisam viegli un ierasti. Baiļu nav, ir tikai gaiss. Tūkstošiem lūpu man ausī, pakausī un visapkārt čukst: tumsa ir tikai gaiss, tikai gaiss. Manī nav tumsas, jo tā ir gaiss, manī nav baiļu, jo tās ir gaiss. Es tās varu ieelpot un izelpot. Kā gaisu. Vienlīdz nepieciešamu un nevajadzīgu. Un nāsis vairs nesalīp. Zvaigznes smaržo. 

Istabā ir silti, – nodomāju. Arī Indras balss ir rimta un silta. 

Atskārsme: Lai iegūtu spēku, jāatbrīvojas no bailēm. Taču bailes ir ikdienišķa un cilvēkam piederīga sajūta. Šī sajūta jāpieņem un jāatlaiž. Dzivotkāelpot.