Pirms un pēcausmas rīti. Meditācija Nr.: 4

 

Es nemaz līdz galam neapzinājos, ka tā lielā tumšbrūnā krūka, kurai visapkārt iezīmēti krēmkrāsas spēka zīmju raksti, vienmēr stāvējusi uz tās pašas palodzes, kur vecā Līze glabāja viņai bērnībā dāvāto melno koka krustiņu ar tajā sisto pestītāju. Joprojām vēl nezinu, cik daudz Līzē ir no manis, no manas mammas vai vecmammītes(varbūt arī otrādi), taču tā palodze ir precīzi uz mata tāda pati, kā vectēva mājas virtuvē.

Es biju pie podniekvīra. Tērpies baklažāna un olivkrāsas drānās, viņš bija itin kā no seniem laikiem, teju no kādas pasakas. Galvā gaiša platmaļveidīga cepure. Neredzēju viņa acis, vien rokas, kuras iesākumā mīcīja mālus, un kājas, kuras iegrieza podniekripu. Nezinu kā viņš zināja, ko tieši man vajag, mēs nepārmijām ne vārda. 

Krūka top lēnām. Es vēroju viņa ar tumsnēji sārtiem māliem notrieptās, savecojušās rokas. Caur tām slīd krūkas trauslās malas, tā aug lielāka, platāka. Lūkojos kaut kur dziļi krūkā. Tā virpuļo podnieka plaukstās. Griežas ap mani. Nāsīs ievirmo agra, dūmakaina rīta miklais smārds. Lieli pelēki, miglas piezīdušies sudrabvītoli upes krastā, vectēva māja, pēc biškrēsliņiem smaržojoša veranda, tad atjēdzos virtuvē. Uz palodzes stāv podniekvīra veidotā tumšbrūnā krūka un melnais vecās Līzes krustiņš.

Vienmēr atduros tieši pie šīs palodzes, pie loga, caur to redzamā pagalma. Ceļš un pasaule ceļa galā, vienmēr vasaras rīts mirkli pirms un kādu laiciņu pēc saullēkta. Un šī visuaptverošā skaistuma, prieka un lieluma sajūta. Iespējams tāpēc vecā Līze mīlēja rītus. Es ik pa laikam tajos atgriežos. Katru reizi pa savam, šoreiz caur brūno krūku.

Skaidrības labad gan piebildīšu, ka vecā Līze ir no mana nesen pabeigtā romāna „Viltus saules”, bet mājas, gluži tāpat kā loga palodzes no šīs mājas virtuves, sen vairs nav. Tā palikusi vien manos sapņos.

Meditācija Nr. 3 "Pēc resursiem sevī caur Indru!"

 Divas dienas ik pa laikam pieķēru sevi ļaujamies svelošu dusmu sajūtai. Tādai, ka - it kā viss labi, bet sagrābju gultas segu, kuru neizdodas uzklāt ar pirmo reizi un aizlidinu istabas stūrī, sunei, kura nespēj vairs ar pirmo mēģinājumu ielekt gultā, uzkliedzu, lai vispār vācas projām. Tiesa, tāds akūts dusmu uzliesmojums ilgst teju pusminūti, līdz apzinos, ka esmu tam ļāvusies. Taču pēdējam dusmu uzplūdam ļāvos pilnībā - sekoja pamatīgs uzkrātu dažādās valodās esošā lamu vārdu krājuma atskaņošana gana sulīgā un spalgā tembrā. Jau no rīta internetā manīju informāciju par Rēzeknes pusē nejauši mežā uzietu atstātu suni, kurš piesiets pie koka. Fotogrāfijā suņuks gulēja saritinājies kamoliņā. Tobrīd steidzīgi pārslēdzu savu uzmanību uz kādu citu info, vienkārši nepanesu un īpaši neatbalstu šādu negāciju izplatīšanu sociālajās vietnēs, jo pieļauju, ka ne es vienīgā no tādas info ciešu, ka ir vēl daudz jūtīgāki par mani. Vēl joprojām nespēju atbrīvoties no daudzus gadus atpakaļ notikušā ar Bušmeisteres zirgiem un foto, ko toreiz redzēju. (ir bijuši arī citi foto ar suņiem, kaķiem, bērniem utt) Lūk, tagad šis suņuks. Vakarpusē to atkārtoti ievēroju soc.tīklos, tikai šoreiz ar citu virsrakstu(!!!) Virsrakstam ir MILZĪGA nozīme. No tā sapratu, ka suņuks ir glābts! Tātad - dzīvs, lai gan spriežot pēc no rīta redzētās info biju pārliecināta, ka iznākums ir letāls, piebildīšu, ka izlasīju vien virsrakstu un tālāk lasīt negribēju tieši šīs negatīvās sajūtas dēļ. 

Taču stāsts ne par to, kā rakstīt virsrakstus un pat ne par to, ka pasaulē notiek tā kā notiek, pat arī ne par manām dusmām, kādu planētu stāvokļa vai hormonu dēļ, bet par to, ka šo visu var kontrolēt. Es to zināju, varbūt tāpēc dusmas parasti pāriet dažu minūšu laikā un nevēlamā informācija nemēdz pārāk ilgi mani nomākt, taču ikdiena seko ikdienai un tas, ko regulāri nepraktizē, ar laiku mazinās un ne vien piemirstās, bet tu palēnām ļaujies tam, ar ko savulaik jau biji ticis galā. 

Un, lūk, piektdienas vakara meditācija labklājībai (piebildīšu, ka man vārds labklājība nozīmē ne tikai finansiālu labklājību un nodrošinājumu!! :) ) - kaut kas manī noklikšķ un mehānisms atkal iesāk funkcionēt. Tu nevari kontrolēt un ietekmēt ļoti daudzus procesus un notikumus ārpus sevis, savas mājas, pasaulē, bet tu vienmēr vari censties kontrolēt un ietekmēt notikumus, procesus, domas, sajūtas sevī. Tas ir fakts! (lai cik banāli, pārgalvīgi vai augstprātīgi tas arī neskanētu)

Vakarvakara meditācija manī atvēra dažnedāžādus pusaizsērējušus, aizsērējušus un pat nenojaustus kanālus, kanāliņus. Vienā A4 formāta lapā to aprakstīt neizdosies, varbūt stāstā... , bet, ja labi grib, var uzrakstīt pat romānu! :) Taču vienā teikumā apmēram tā: Pēc resursiem sevī caur Indru - vienkārši brīnišķīga iespēja neizejot no mājas! 

p.s. okeānā pēc dārgumiem negāju - atpeldēja kuģis un kāds iznesa un nolika manā priekšā veselu dārgumu lādi! Es stāvēju un priecājos! (kā pasakā!) :) 

Starp meditāciju un realitāti. Nr.1

 Man šķiet, ka es pastāvīgi dzīvojos kaut kur starp meditāciju un realitāti. Drīzāk jau meditācijā. Puslīdz atgriežos realitātē vien tad, kad jācep kotletes, bet tā pa īstam mani uz zemes atgriež apstāklis, kad no rīta ieraugu izlietnē kāda atstātos nenomazgātos traukus. Ā, nu vēl braukšana pie automobīļa stūres. Lai gan pat tajos retajos brīžos kāds no maniem vīriešiem(ja gadās blakām :) ) mūždien atgādina, lai taču beidzot pieslēdzos TIKAI braukšanai. :) Starp citu, tas vārds - automobīlis - man pielipa, kad nācās savā romānā labot tādus vārdus kā - mašīnīte, autiņš, mašīna utt. pret - automobīlis, spēkrats, auto. (es gan drusku iespītējos un lielu daļu atstāju pēc sava prāta). Lūk, bet ne par to šobrīd. Šovakar bija sasodīti laba meditācija Mieram. Centīšos restaurēt savu abstrakto vīziju. 

Iesākumā es jūtu, ka esmu koks. Tas lielais sudrabvītols mazās upītes krastā pie vectēva mājas. Man ir seja, rokas. Kājas lēnām iestīgo zemē, kura ir brūni-melna, bet šķiet, ka gana irdena. Es kustos. Mani mati ir zari. Tie aug lielāki un kuplāki. Vējš tos pūš vienā virzienā. Gluži kā pārziedējušas pienenes balti pūkaino galviņu, taču zari un lapas paliek pie manis. Es dzirdu kā tas šalko. No zariem-matiem paceļas neliels krāsainu putnu(varbūt starp tiem ir arī sikspārņi?) bars. Švīkst spārni. Vispirms redzu melnus, tad zeltainus un sudrabainus. Gaisā virs manis tie savijas vienotā spīguļojošā vērpetē. Veidojas sudrabaini zeltains vertikāls virpulis. Nedaudz svelmaini. Gluži kā vasarā ap pusdienlaiku. Virpulis debesīs ieviļņojas un parādās milzīgs gaišidzeltens, varbūt zeltains, brīžiem lāsojošs tirkīza krāsā, okeāns. Vērpete savieno manus virmojošos vītolmatus ar okeānu. Kāds visu laiku atkārto: tu esi okeāns, tu esi okeāns, lai gan īstenībā saka: tu esi miers. Bet manī skan: es esmu saule, es esmu saule! Okeāns plūst kokā. Manī. Es plūstu okeānā. No matiem, kuri joprojām izskatās tā, itin kā vītola lapotnē no sāna pūstu vējš (kā pieneņpūka), ūdenī plunkšķot slīd dažādas zivtiņas, līdzīgas kā akvārijos. Krāsainas. Oranžas, sārtas, zaļas, sudrabainas. Iznirstu virspusē. Manī joprojām skan: es esmu saule, esmu saule. Vītola zari kļūst purpurzeltaini stari. Tie slīd pa tirkīzzilu ūdens virsmu. Augšup. Lejup. Redzu savu bērnu sejas, daudzu citu man pazīstamu un nepazīstamu cilvēku sejas. Plecus, augumus. Esmu virs, zem un viņos. 

Uz galda vibrē telefons. Pēc brīža izlasu ziņu: Maam, rīt atvedīsi monopolu? Uzspēlēsim?