Vairākkārt biju redzējusi nelielu guļbaļķu mājiņu upes krastā. Šķita, ka tur neviens nedzīvo, lai gan ainava iespaidīga, gleznaina; visapkārt bērzi, vietām pa kādai eglītei, apses, upes krastā ievas, kāds kārklu pudurītis un nez no kurienes gadījušies smiltsērkšķi. Iespējams, ka tā bija kāda brīnišķīga talantīga mākslinieka glezna, jeb profesionāla fotogrāfa fotogrāfija, nevaru vairs pateikt, taču vienmēr kārojies tādā mājiņā apmesties un dzīvot. Arī ziemā tur varētu būt brīnišķīgi – kurini krāsniņu vai varbūt mājiņā ir kamīns, un vēro caur loga rūti, kā lēnītēm, lielām pārslām krīt sniegs. Toties vasarā var pa taciņu noiet līdz upes malai, noskalot kājas, pat nopeldēties.
– Vienkārši idille! – domāju pie sevis, iztēlē jau dzīvojot šajā mājiņā. Un tad dzīves virpulis sagriezās, teiksmaini izsakoties, teju pasakā, bet atslēgas no šīs mājiņas durvīm bija man rokā, tikai ar nosacījumu: jānodzīvo 3 gadi, nekādu transportlīdzekļu, nekādu internetu, nekādu telefonu. Tātad - man ir manas rokas, kājas, prāts un lielā sapņa piepildījums: mājiņa teiksmainās upes krastā, kurā es varu baudīt visu to skaisto un jauko ainavu, kuru līdz šim biju vien iedomājusies. – Lūk, tā tad ir tā lielā Dzīves Jēga! – pie sevis, apskurbusi no prieka, domāju.
Juhūuu! Veselus trīs gadus varu še dzīvot par velti. Strādāt, domāt, baudīt!
Ievācos mājiņā vasaras beigās. Atveru durvis... oh, gaiss tāds nedaudz sastāvējies, visur zirnekļu tīkli, gruži, jo par putekļiem to visu vairs nevar saukt. Plīts tāda šaubīga, bet, šķiet, ka kurināt var. Nu, protams, kurš gan man te solīja gāzes plīti un dušu..., nekā no tā visa protams nav. Taču ātri noriju pirmo vilšanās sajūtu, veldzējoties iepriekš izsapņotajās un bildēs redzētajās ainavās. Nosviedu lielo mugursomu uz gultas, kuras rāmim, kā vēlāk izrādījās, vien sega pārklāta, bet ne mīksto pēļu, ne kāda matracīša..., un ķēros pie tīrīšanas. Kad vēlā vakarā upes malā uzietā stikla burciņā uz nopucētās palodzes parādījās manis ieliktās pļavas puķes, ievilku elpu un apsēdos uz mājiņas sliekšņa. Rietēja saule. Čivināja putni, burbuļoja upe, taču odi sāka uzmākties aizvien intensīvāk. Aizvēru durvis un uz gultas dēļiem izklāju līdzpaņemtu cieši sarullēto plāno virsmatracīti, ielīdu guļammaisā, lai gan bija gana silts, un drīz vien cieši aizmigu.
Rīts. Caur loga rūti manu vaigu kutina kāds saules stariņš. Tas mani iepriecēja. Atvēru plakstus un siltās saules gaismas apspīdētā istabiņa šķita itin piemīlīga. Izstaipījos, pasmaidīju, atvēru logu un izbāzu galvu ārpusē. – Juhūuu! – Pilnas plaušas smaržīga un spirgta rīta gaisa. Tieši tā ieelpojas prieks un dzīvotgriba, – domāju un devos uz mazo priekšistabiņu, jeb virtuvīti. Ak, protams, protams, nekādas elektrības te nav. Elektriskās tējkannas arī nav. Jākurina plīts un jāvāra kafija uz plīts. Mutes nomazgāšanai atradu palielu bļodu, bet pēc ūdens bija jānoiet uz upīti. Skāde, bet nekur nevarēju sameklēt spaini. Ak, tā jau nav problēma – ņēmu bļodu vienā rokā, dvieli - otrā, un devos pa taciņu uz upīti. Krastmala gan nebija gluži tik teiksmaina, kā biju iedomājusies. Nomīdīju prāvi izaugušo zālāju un centos ar bļodu iesmelt ūdeni. Izdevās. Tas nu būtu darīts! Iedomājos, ka dzeramā ūdens man ir tik vien kā pāris ūdens pudeles. Nez, vai tējai upes ūdens būs gana labs? Daudz neprātoju. Ja jau, tad jau – iesmēlu bļodā ūdeni un lēnītēm devos atpakaļ. Skāde! Malkas ne pagalītes. Ne sērkociņu, ne šķiltavu. Nu, kādēļ esmu nepīpētāja, – šķendējos, – kādēļ neviens man nepateica, ka te nav tik daudz lietu, lai vispār varētu normāli dzīvot?
Sajutos vīlusies. Nu, nē, es taču nevaru tā padoties. Izkrāmēju savu lielās mugursomas saturu. Atskrūvēju minerālūdens pudeli, attaisīju sāļo krekeru paciņu un apsēdos uz sliekšņa. Bija jāizprāto – kā dzīvot tālāk.
Izrādījās, ka veikals atrodas deviņu kilometru attālumā. Ok! Es to varu! Devos turp. Atpakaļceļā izdevās nostopēt lielo fūri. Šoferītis mani labprāt aizvizināja veselus sešus kilometrus. Atlikušo ceļu pa meža stigu līdz manai būdai bija jāmēro pašai. Piekusu kā ēzelis, ja vien viņš tā piekūst. Ilgi sēdēju uz sliekšņa, skatījos kā riet saule un laikam neko nedomāju. Vienkārši truli blenzu tālumā. Todien uzēdu konservus ar maizi un aizgāju gulēt.
Tālāk seko nākamo dienu apraksts. .... Piektajā dienā pusi laika, ja neskaita nakti, pavadīju gultā. Brīžiem raudāju, brīžiem lamāju visus, kuri ienāca prātā sakarā ar manu atrašanos šajā situācijā. Sestajā dienā ap pusdienlaiku piespiedu sevi saņemties un iekurināt plīti, lai uzvārītu zupu. Septītajā – izsviedu saskābušās zupas atliekas ar visu katliņu kaut kur tālu mežā. Astotajā dienā gāju meklēt katliņu.
Pirmajā reizē izturēju divas nedēļas.
Vēlāk šajā būdā atgriezos daudzas reizes, ik reizi paliku aizvien ilgāk. Pēdējoreiz biju pirms diviem gadiem. Būdā nodzīvoju gandrīz gadu. Brīdī, kad domāju, ka nu gan esmu saradusi, sapratusi, pat iemīlējusi visas tur esošās un neesošās ķibeles, kaut kāds putns ietaisīja ligzdu uz būdas skursteņa.
Tagad katru pavasari braucu skatīties, vai viņš tur joprojām mitinās. Nekā nevaru viņa ligzdiņu nojaukt. Gaidu – varbūt kādu pavasari viņš vairs neatgriezīsies...
.......................
Neliels, nedaudz vispārināts fragments.
Īsumā par piedošanu sev, ja vien mēs spējam paši sevi iztēloties kā šādu būdiņu.
Pateikt, – Es piedodu(sev, citam), ir teju kā aplūkot profesionālu fotogrāfiju vai mākslinieka gleznu un iedomāties sevi tajā dzīvojam.
