Tilts un viņš. Joprojām Prāga

Šķiet, esmu no kaut kurienes nokritusi. Atjēdzos ejot pazīstamu ceļu, bet tajā pašā laikā - svešu. Priekšā vīd liels tilts. Pa to pārvietojas tikai gājēji, kaut esmu pārliecināta, tur noteikti brauc arī mašīnas. Tiltam ir divas plūsmas, pa kuru noteikti ir braukušas mašīnas. Tagad tur iet tikai cilvēki. Tilts ir nedaudz piepacelts uz augšu, gluži kā arka. Speru pirmos soļus uz tā. Palūkojos pār margas malu. Pakrūtē iemetas nežēlīga smeldze un es jūtu, ka tūlīt sareibs arī galva. Ūdens apakšā tik tumšs, kā apmākusies debess pirms pamatīga negaisa. Brūngans. Nekad šī krāsa nav patikusi. Ūdens ceļas uz augšu. Tikai esmu pārliecināta, ka tagad nav palu laiks. Vismaz sniegu un ledu nekur nemanīju. Un apģērbusies esmu drīzāk rudenīgi. Eju pa tilta vidu. Cilvēki nāk pretī, kāds mani apsteidz. Redzu, ka upē ceļas milzīgs vilnis, it kā tajā būtu valis, kurš nejauši nokļuvis zem tilta un tur iesprūdis starp upes gultni un tiltu. Tas paceļ tilta vidusdaļu it kā tā būtu no gumijas. Tā kopā ar milzīgo ūdens vilni uzrauj visus cilvēkus savā kuprī. Arī man vajadzētu būt tur augšā, kopā ar citiem. Pēkšņi es redzu, ka tilta viena mala, kur atrodos es, salokas krokā. Tajā mani ieloka tik cieši, ka es guļu pret betonu un jūtu kā ārējā tilta krokas mala ir piekļāvusies manai mugurai. Esmu iespiesta tādā kā cilpā. Ūdens ticis uz zemākās tilta daļas. Tas plūst man aizvien tuvāk. Krokas ārējās malas tagad ir tik tuvu, ka cilvēks tai spraugai cauri vairs nevar tikt. Pat mazs bērns tur nevarētu izlīst. Varbūt esmu liliputu zemē? Caur smadzenēm izskrien doma, bet tai ilgāk pieķerties nav laika. Man virsū plūst tumšs ūdens valnis. Tas apstājas rokas stiepiena attālumā. Varbūt tilts atkal maina savu formu un es beidzot tikšu no šīs krokas ārā? Kur pārējie cilvēki. Sāku elpot ātrāk. Piefiksēju, ka smadzenēs automātiski ieslēdzies plāns, kā vajadzētu pareizi elpot, ja ūdens tomēr mani apņems, jo viņam taču nāksies arī atkāpties... 

Atveru acis. Stulbs sapnis. Stiepjos pēc telefona. Ne vellna bez brillēm no rīta nevar saskatīt. Pēc kāda brīža tomēr samanu - 7:58. No cikiem viesnīcā dod brokastis? Tik ļoti gribas kafiju. Kāpēc man šķiet, ka sajūtu kafijas aromātu? Kaut kāda skaņa, it kā karotītes atsišanās pret krūzes vai tasītes malu. Paceļu galvu. Izberzēju acis. Tas, ko ieraugu savā priekšā, liek savilkt segu līdz kaklam un uzraut sevi pussēdus. 

- Kafiju? Lūdzu, mīļā... - Viņš stāv manā priekšā ar izstieptu roku, kurā tur kafijas krūzi. Jēziņ, tas taču..., tik vien es paspēju nodomāt, līdz mirklim, kad viņš atslēdz manas domas ar savām lūpām, kuras garšo pēc kafijas.

Sapņotāja Prāgā

Viņu augumi dejojot vijas un berzējas viens ap otru un tvīkst vēlmē pēc kailuma zem drēbēm. Viņa satraukti elpo viņam uz kakla, bet viņa karsto dvašu jūt viņas auss. Abi kļūst aizvien nevaldāmāki un roku kustībām vairs nevar izsekot. Tās haotiski glaužas gar partnera pleciem, muguru, gurniem. Viņu karsti dvesošās mutes tvīkst savienoties, un ir sajūta, kā viņi viens otru sāks ēst. Saplosīs gabalos un triumfējoši triepsies ar otra asinīm. 

Tā varētu fantazēt, līdz biksītes kļūst miklas vai arī no šausmām šermuļi sāk joņot pār augumu. 

Pie brokastu galda viesnīcā dzeru kafiju un lūkojos caur restorāna logu. Pa vienu no Prāgas daudzajām ielām iet dažādi cilvēki. Pretī sēdošā kolēģe jūsmo par kādu kūkas gabalu un grasās doties pēc vēl vienas kūkas. Es eju pēc otras kafijas. Netīšām uzspiežu kapučīno. Nekas, dzeršu kapučīno. Var jau būt, ka nevajadzēja. Vēders jau tā nez kādēļ burbuļo un ir uzpūties. Tā mūžīga mana organisma pārbraucienu problēma. Vajadzēja uzvilkt kaut ko brīvāku. Ievelku vēderu un dodos atpakaļ. Nez kas manu krēslu piebīdījis tik tuvu galdiņam? Nobrīnos un jau grasos nolikt kapučīno krūzi uz galda, lai atvilktu krēslu man vēlamā attālumā. Tad pamanu, ka manas kolēģes vietā sēž svešs vīrietis, kurš intensīvi kaut ko bakstās telefonā. Pagriežu galvu uz vienu pusi, tad uz otru. Ak, mūžs! Esmu pagājusi garām savam galdiņam. Mana kolēģe nespēj valdīt smieklus. Pretējā pusē sēdošais pāris arī smejas. Metos atpakaļ uz savu vietu, tad ātri paskatos uz vīrieti, kuram pretī gribēju apsēsties. Viņš joprojām ņemas pa savu telefonu un sejā nav izmainījies ne vaibsts. Iespējams, mani nemaz nepamanīja. Iespējams, viņš nekad nesapņo vaļējām acīm - vai gluži pretēji - lielākoties atrodas citā realitātē.

Prāga. Plaisā ledus

Francs Kafka esot teicis, ka citu cilvēku sāpes izjūt spēcīgāk, nekā savējās. Viņš vispār esot bijis izteikti jūtīgs. Varējis izdzīvot/izjust pat tādas problēmas, kuras pats nekad nebija piedzīvojis. 

Nezinu kāpēc par šo atcerējos esot Prāgā. Varbūt tāpēc, ka Kafka tur reiz dzīvojis, bet iespējams tālab, ka sajutos līdzīgi. Visbiežāk, situācijās, kad esmu izvēles priekšā sāpināt citu cilvēku, vai labāk pašai paciest sāpi, zaudējumu utt., drīzāk izvēlos pēdējo. Varbūt man vienkārši nav drosmes būt patiesai pašai pret sevi? Vai ciest ir vieglākais/īsākais ceļš? Uz kurieni tas vispār ved? Vai tāds bija arī Kafkas ceļš? 

Prāga Kafkam neesot patikusi. Iedomājos, kā Prāga var nepatikt?! Lai gan, kaut kas noslēpumains šajā pilsētā ir. Katrā ziņā Prāga manuprāt no katra kaut ko paņem sev. Vismaz es tā sajutos. Šī pilsēta tev atver krūtis pavisam nesāpīgi, gluži kā labs ķirurgs. Ja vien tajās ir silta sirds, tā daļu sava siltuma atlaiž Vltavas dzelmē. Upe to iesūc kā Svēto Janu kopā ar neatklāto grēksūdzes noslēpumu. Gan jau katram tāds ir. 

Iespējams Prāga no Kafkas prasīja pārāk daudz? Varbūt tāpēc viņš to nemīlēja? 

Tāda salda smeldze atgriežoties, it kā kaut kas atņemts. Ko Prāga man deva, vēl jāsaprot, bet smeldz skaisti.

Un vēl Kafka esot teicis, ka "...grāmatai jābūt kā cirvim, ar ko salauzt mūsos aizsalušo jūru."

/Francs Kafka, fragments no vēstules Oskaram Polakam (4, 54. lpp.)/

Iespējams, Prāga ir tāda grāmata. Iesāc lasīt un plaisā ledus.