Man šķiet, ka es pastāvīgi dzīvojos kaut kur starp meditāciju un realitāti. Drīzāk jau meditācijā. Puslīdz atgriežos realitātē vien tad, kad jācep kotletes, bet tā pa īstam mani uz zemes atgriež apstāklis, kad no rīta ieraugu izlietnē kāda atstātos nenomazgātos traukus. Ā, nu vēl braukšana pie automobīļa stūres. Lai gan pat tajos retajos brīžos kāds no maniem vīriešiem(ja gadās blakām :) ) mūždien atgādina, lai taču beidzot pieslēdzos TIKAI braukšanai. :) Starp citu, tas vārds - automobīlis - man pielipa, kad nācās savā romānā labot tādus vārdus kā - mašīnīte, autiņš, mašīna utt. pret - automobīlis, spēkrats, auto. (es gan drusku iespītējos un lielu daļu atstāju pēc sava prāta). Lūk, bet ne par to šobrīd. Šovakar bija sasodīti laba meditācija Mieram. Centīšos restaurēt savu abstrakto vīziju.
Iesākumā es jūtu, ka esmu koks. Tas lielais sudrabvītols mazās upītes krastā pie vectēva mājas. Man ir seja, rokas. Kājas lēnām iestīgo zemē, kura ir brūni-melna, bet šķiet, ka gana irdena. Es kustos. Mani mati ir zari. Tie aug lielāki un kuplāki. Vējš tos pūš vienā virzienā. Gluži kā pārziedējušas pienenes balti pūkaino galviņu, taču zari un lapas paliek pie manis. Es dzirdu kā tas šalko. No zariem-matiem paceļas neliels krāsainu putnu(varbūt starp tiem ir arī sikspārņi?) bars. Švīkst spārni. Vispirms redzu melnus, tad zeltainus un sudrabainus. Gaisā virs manis tie savijas vienotā spīguļojošā vērpetē. Veidojas sudrabaini zeltains vertikāls virpulis. Nedaudz svelmaini. Gluži kā vasarā ap pusdienlaiku. Virpulis debesīs ieviļņojas un parādās milzīgs gaišidzeltens, varbūt zeltains, brīžiem lāsojošs tirkīza krāsā, okeāns. Vērpete savieno manus virmojošos vītolmatus ar okeānu. Kāds visu laiku atkārto: tu esi okeāns, tu esi okeāns, lai gan īstenībā saka: tu esi miers. Bet manī skan: es esmu saule, es esmu saule! Okeāns plūst kokā. Manī. Es plūstu okeānā. No matiem, kuri joprojām izskatās tā, itin kā vītola lapotnē no sāna pūstu vējš (kā pieneņpūka), ūdenī plunkšķot slīd dažādas zivtiņas, līdzīgas kā akvārijos. Krāsainas. Oranžas, sārtas, zaļas, sudrabainas. Iznirstu virspusē. Manī joprojām skan: es esmu saule, esmu saule. Vītola zari kļūst purpurzeltaini stari. Tie slīd pa tirkīzzilu ūdens virsmu. Augšup. Lejup. Redzu savu bērnu sejas, daudzu citu man pazīstamu un nepazīstamu cilvēku sejas. Plecus, augumus. Esmu virs, zem un viņos.
Uz galda vibrē telefons. Pēc brīža izlasu ziņu: Maam, rīt atvedīsi monopolu? Uzspēlēsim?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru