Pavasarī sajutos un rakstīju tā: https://laganovskavija.blogspot.com/2020/03/kura-stripas-puse-esi-tu.html
Kas ir mainījies? Manī. Citos. Pasaulē. Šķiet, nu gan daudzi no tiesas izjūt un saprot: Kaut kas notiek pa īstam. Vairs nav pavasara pandēmijas aizsegā paslēpušos apcerēšana par to, kā ir būt izolācijā, karantīnā, mājsēdē utt. Notiek deformācija. Cilvēces deformācija. Un tas vienumēr ir sāpīgi.
Cik nu iespējams, cenšos izprast sevi, savus iekšējos procesus saistībā ar šo laiku, notikumiem. Joprojām miers. Lai gan arī manī ir bijušas šaubas par vienas vai otras pretējo viedokļu paudēju pusēm. Palīdzēja norobežošanās, tostarp esot klāt; dažbrīd skaitīšana ne vien līdz desmit, bet pat līdz simts; darbs, grāmatas, bērni, daba. Vairākkārt esmu rakstījusi komentārus, ierakstus savā laika joslā, bet nenopublicējot, tūlīt dzēsusi savu didaktiku. Vārdam ir spēks. Es to zinu. Vārds ir kā vējā laista magones sēkliņa. Dīdzelīgs. Atslēgvārdi: provokācija, pašapliecināšanās. (apzināti vai neapzināti)
Kas ir pareizi? Tāds ir virsjautājums un virsuzdevums šim visam. Manuprāt - radīt sauli ap sevi, radīt mīlestību. Ne tikai pareizajiem vai nepareizajiem, vai tiem, kas it kā pareizi vai nepareizi. Visiem. Neprovocējot, nenorādot, nesprediķojot. Mīlot otru kā sevi pašu.
Nobijies, problēmu mākts, nemīlēts cilvēks atražo bailes, nemīlestību un it visā redz sazvērestības. Cilvēks, kuram nav darba, naudas, ēdiena ir kā ievainots zvērs. Viņš nedomā par citiem. Ieslēdzas dzīvošanas instinkts. Šiem cilvēkiem didaktika teju kā aizdegts sērkociņš pie gāzes atveres, rada sprādzienu.
Ja tev ir vairāk resursu nekā augstāk minētajām cilvēku grupām, izmanto tos viedi. Neprovocē. Vārdam ir milzīgs spēks. Tas nemanāmi ieaužas mūsos, iesakņojas un dzīvo savu dzīvi. Arī šis, ko nupat uzrakstīju, skan nedaudz didaktiski. Es joprojām mācos mīlēt.
