1917. gada pavasaris.
Miķelis pamostas nakts vidū. Vismaz
viņam tā šķiet, ņemot vērā tumsu, kas valda aiz loga. Viņš ilgi dzer ūdeni, tad
ieiet dēlu istabā. Ernestiņš, gandrīz vienā vecumā ar Līzi, kā allaž, šņākuļo
par citiem skaļāk, kaut ir vismazākais. Ēriks un Ansis mierīgi guļ. Miķelis
klusītēm dodas atpakaļ uz gultu. Anna vēl rāmi un dziļi elpo. Viņš pagriežas
pret sievu. Ieelpo viņas matu aromātu. Tas atgādina pirti un kumelīšu tēju. Annas gaišās matu cirtas
mīkstas, zīdainas, gluži kā bērnam. Viņa miegā nopūšas un pagriezusies pret
Miķeli, piespiež pieri viņa krūtīm, pievelkot ceļus sev pie vēdera, tādējādi
iekārtojoties vīra auguma ielokā. Miķelis pieliek savu zodu Annas pakausim. Tā
varētu gulēt un gulēt, taču Miķelim miegs vairs nenāk. Nesaprotams nemiers
iezadzies viņa krūtīs un domās. Iesākumā viņš cenšas atcerēties un izdomāt šī
nemiera ieganstu. Pirmais, kas nāk viņa prātā, tie ir dēli. Mārtiņš un Ralfs.
Jau marta sākumā abi devās projām uz Rīgu. Svelbergs bija devis ziņu, ka palīdzēs
tur nokļūt. Miķelis ir drošs, ja ar kādu no viņiem būtu kas ziņojuma vērts
atgadījies, viņš to patiešām būtu saņēmis. Izskatās, ka tas nebūs īstais
iemesls savādajam nemieram, kas laupījis miegu jau kuru nakti. Anna joprojām
cieši guļ. Viņš maigi noglāsta sievas galvu, tad plecus un roka slīd pār viņas vidukļa sānu ieloku līdz gurniem. Naktskrekls ir sagriezies un
uzrotījies gandrīz līdz krūtīm. Gurni Annai mīksti un silti, drīzāk, pat
karsti. Katrā ziņā siltāki par Miķeļa plaukstu. Viņa tikko jaušami sakustas un
nedaudz iztaisnojas, pagriežoties ar auguma augšdaļu uz muguras. Miķeļa roka
slīd atpakaļ līdz viņas prāvajām, piecus dēlus barojušajām krūtīm. Anna
pusmiegā pieglaužas vīram un to apskauj. Ar savu muti Miķelis uztausta viņas
pavērtās pilnīgās lūpas, bet roka lēnām ieslīd vaļīgu, karstu gurnu iekšpusē.
Sievas valgums saplūst ar viņa un asins iepulsē pusmūža vīra ķermenī ar
nebijušu jaudu. Anna ļaujas vīra sen gaidītajam vīrišķajam spēkam, ko viņā labu
laiku apslāpējis draudzē un apkārtnē notiekošais. Maiga un salda gurduma
pārņemti, abi no jauna iemieg.
Šķiet, viņš iesnaudies tikai uz brītiņu. Kāds uzstājīgi un skaļi dauzās durvīs. Mācītājs atver acis. Kļuvis nedaudz gaišāks. Uzmanīgi, lai nepamodinātu sievu, ceļas sēdus. Dauzīšanās nerimst. Pagalmā nikni rej suns. Miķelis vēlreiz paskatās uz dusošo Annu. Strauji pieceļas un steidzīgi ģērbjas. Viņš velk parastās drēbes. Bikses, kreklu, virs tā uzvelk Annas adīto vesti un paķer arī pirms dažiem gadiem šūdinātos svārkus. Vēlreiz paskatījies uz Annu, ātri izslīd no guļamistabas, cieši aizver aiz sevis durvis un steidzīgi dodas atvērt negaidītajiem agrā rīta viesiem.
Rīts teju aust. Magda jau uzcēlusies
un ņemas ap plīts kurināšanu. Pukojas, ka Antons iepriekšējā vakarā nav
sagatavojis iekura skalus. Šogad vēss pavasaris. Pēc dažām dienām maijs, bet
vietām vēl sniegs turas gluži kā sauli neredzējis. Pagalmā spalgi ierejas suns.
Iebāzusi savu apaļīgo seju ērbērģa loga rūtī, Magda pamana, ka gar mājas stūri
strauji iejoņo mašīna un nobremzē tieši pret mācītāja mājas piebūves durvīm. No
tās izlec divi vācu zaldāti un iesāk dauzīties pie ārdurvīm. Pēc laba brīža,
kad Magda grasās jau skriet modināt Antonu, piebūves durvīs parādās mācītājs
Miķelis. Zaldāti kaut ko saka mācītājam, tad iegrūž to atpakaļ piebūvē un paši iet
nopakaļ.
– Mammīt mīļo… – Magda pārkristās un
skrien uz Antona kambarīti.
– Anton, prūši sabraukuši. Ar
šaujamajiem.
