Pirms un pēcausmas rīti. Meditācija Nr.: 4

 

Es nemaz līdz galam neapzinājos, ka tā lielā tumšbrūnā krūka, kurai visapkārt iezīmēti krēmkrāsas spēka zīmju raksti, vienmēr stāvējusi uz tās pašas palodzes, kur vecā Līze glabāja viņai bērnībā dāvāto melno koka krustiņu ar tajā sisto pestītāju. Joprojām vēl nezinu, cik daudz Līzē ir no manis, no manas mammas vai vecmammītes(varbūt arī otrādi), taču tā palodze ir precīzi uz mata tāda pati, kā vectēva mājas virtuvē.

Es biju pie podniekvīra. Tērpies baklažāna un olivkrāsas drānās, viņš bija itin kā no seniem laikiem, teju no kādas pasakas. Galvā gaiša platmaļveidīga cepure. Neredzēju viņa acis, vien rokas, kuras iesākumā mīcīja mālus, un kājas, kuras iegrieza podniekripu. Nezinu kā viņš zināja, ko tieši man vajag, mēs nepārmijām ne vārda. 

Krūka top lēnām. Es vēroju viņa ar tumsnēji sārtiem māliem notrieptās, savecojušās rokas. Caur tām slīd krūkas trauslās malas, tā aug lielāka, platāka. Lūkojos kaut kur dziļi krūkā. Tā virpuļo podnieka plaukstās. Griežas ap mani. Nāsīs ievirmo agra, dūmakaina rīta miklais smārds. Lieli pelēki, miglas piezīdušies sudrabvītoli upes krastā, vectēva māja, pēc biškrēsliņiem smaržojoša veranda, tad atjēdzos virtuvē. Uz palodzes stāv podniekvīra veidotā tumšbrūnā krūka un melnais vecās Līzes krustiņš.

Vienmēr atduros tieši pie šīs palodzes, pie loga, caur to redzamā pagalma. Ceļš un pasaule ceļa galā, vienmēr vasaras rīts mirkli pirms un kādu laiciņu pēc saullēkta. Un šī visuaptverošā skaistuma, prieka un lieluma sajūta. Iespējams tāpēc vecā Līze mīlēja rītus. Es ik pa laikam tajos atgriežos. Katru reizi pa savam, šoreiz caur brūno krūku.

Skaidrības labad gan piebildīšu, ka vecā Līze ir no mana nesen pabeigtā romāna „Viltus saules”, bet mājas, gluži tāpat kā loga palodzes no šīs mājas virtuves, sen vairs nav. Tā palikusi vien manos sapņos.