Pūpolsvētdiena. Īsta.
Cilvēka daba var būt baisa. Sevišķi, ja nonāk tādos apstākļos kā šī vīrusa pandēmija. Cilvēks sevi līdz galam nezina. Jūtams, ka baidās ne tik daudz no vīrusa, cik no situācijas, kurā viņi nonākuši vīrusa dēļ.
Cilvēks baidās nezināmā. Un visvairāk tad, ja nezināmi, nepārvarami apstākļi spiež mainīt vai atņem ierasto. Lai atvieglotu savas ciešanas, cilvēks meklē kādu atbildīgo. Tas taču nevar būt kaut kāds mistiski veidojies vīruss! Aiz tā noteikti stāv kaut kas konkrēts. Un tas konkrētais noteikti ir cilvēks. Sazvērestību teoriju postēšana un apvienošanās ar līdzīgi domājošiem diez ko ilgi vis nepalīdz, jāmeklē nākošais atbildīgais - atbraucēji, valdība! Tad tas viss tiek konkretizēts vēl vairāk saucot uzvārdus, un visbeidzot - pa mici var dabūt arī kāda autobusa vadītājs, lauku pastniece, veikala pārdevējs vai distanci neievērojusi večiņa. Vienmēr kādu atbildīgo vajag atrast. Tā vieglāk. Ne nu vienmēr bez atbildīgā. Protams, arī man ir daudz vieglāk par visu filozofēt pie pilna galda sēžot, zinot, ka man stipra aizmugure. Nelieli iekrājumi un vēl šādas-tādas naudiņas sagaidāmas. Bet jāatzīst - šausmīgi saskumu, kad sapratu, ka mans stāstu krājums, kurš teju-teju būtu sagaidāms, tagad "iesprūdis" vīrusa radītās situācijas slazdā un nav daudz jāfunktierē, lai saprastu, ka šis nu nepavisam nav pateicīgākais laiks autoram saņemt savu debijas krājumu, bet priekšā vēl arī romānu konkursā uzvarējušais romāns... Šis vīruss vienkārši norij ne tikai manas grāmatas, bet arī daudzu citu. Un ne tikai to vien! Sapratu, ka nu ir s...di, brīdī, kad apjautu, ka manī iezagušās: 1. Dusmas; 2. Izmisums; 3. Nolemtības sajūta; 4. Kāpēc tieši ar mani tā notika? sajūta; 5. Vainīgā meklēšanas periods; 6. Visbeidzot skumjas un samierināšanās, pieņemšana un gaismas tuneļa galā meklēšana...
Tas viss apmēram trīs dienu laikposmā. Ļoti centos saprast, kas īsti manā smadzeņu podā notiek, kā tā sasodītā ieļaunošanās ķīmija tur nokļuva, kā no tās atbrīvoties, lai tā nesāk pārņemt mani visu. Tāpēc visu izdzīvoju steidzīgi, piespiedu sevi neizteikties un nevienam neuzmākties ar savu vaimanāšanu. Es nezinu kā es ar to tiktu galā, ja vien nezinātu grāmatizdevēju aizkulises no a-z, ja vien pašiem šobrīd nekarātos vairāki(pat finansēti!) projekti, jo tu, cilvēk, īsti nezini kā to sakarīgi realizēt, sevišķi, ja esi iesācējs. Sasodītais iesēdējies debitants! :) Tas ieļaunošanās vīruss ir briesmīgāks... :) Un tomēr, tomēr... domāju, ka nav jākautrējas no sajūtām, kas mūs piemeklē. Jākaunas no to nolieguma un izlikšanās. Lai gan, arī tas ir cilvēcīgi.
Jā, mēs nekad nevaram zināt kā būs tad, ja būsim tās strīpas otrā pusē. Tur, kur sāk taupīt ne tikai uz ikmēneša maksājumu, bet jau uz ēdiena rēķina, turklāt, situācijā, kad nav zināms, kad atkal būs jel kādi ienākumi. Valdības solītais atbalsts nedarbojas līdz galam. Domāju, šī krīze izgaismos sfēras un situācijas, kas nav līdz šim bijušas pilnībā izprastas, apjaustas vai pat nesaprastas. Un vēl jau viss ir priekšā. Arī laiks, kad daudziem šobrīd aktīvi runājošajiem vairs nebūs, ko teikt. Arī man. Jo ir situācijas, kad labāk klusēt. Lai gan es zinu, ka viss ir uz labu. Galvenais šo visu cienīgi izdzīvot un sadzirdēt tos, kas klusē visvairāk.
