Pašizolācija. Mājtupēšana. Mājsēde. Kā nu kuram. Daudzi šajā sakarībā pasākuši rakstīt dienasgrāmatu. Mans dzīves ritms un ieradumi neko daudz nav mainījušies. Izpaliek vien sporta zāles apmeklēšana un grāmatu atvēršanas svētki, to prezentēšanas pasākumi utt. Bet kļūstu slinkāka. Un ēdu vairāk! Sasodīts! :) Tā sportošana turēja kaut kādā nebūt režīmā. Bet nu jau dienas četras esmu atsākusi vingrošanu mājās. Tā, līdz sviedriem. Jušanās ir daudz labāka. Mani vīrieši joprojām dodas uz darbu. Arī es ņemos ap savu romānu. Vienreiz būtu jāliek punkts, citādi tai slīpēšanai un labošanai nav ne gala, ne malas. Beigās sāk jau šķist, ka viss uzrakstītais ir bezjēdzīgs un stulbs.
Internets ievelk. Par daudz. Informācijas nenormāli daudz. Cilvēku izpausmes krasi pastiprinās un saasinās. Saprotu, ka daudzi izmesti no savas komforta zonas. Nu, jā... un tad sākas! Tad sāc iepazīt sevi un citus. Savulaik esmu no komforta zonas gan izmesta, gan apzināti un arī neapzināti pati kaut kā ārpus tās nokļuvusi. Tas nav patīkamākais, ko cilvēks labprātīgi ieplāno, vēlas un alkst. Tad sava ierastā dubļu bedre bieži vien šķiet tīkamāka par neierasto un svešo, kur esi iemests. Un cilvēks sāk pretoties kā nu viņš tobrīd ir spējīgs to darīt. Dusmojas, bļaustās, ignorē, meklē vainīgos, visgudri pamāca citus utt. Esmu to darījusi. Esmu draņķojusies. Pat trīslitru burkas pret sienu esmu metusi. Nu, neko, nācās to visu pašai savākt. Būtībā, tas viss ir ok. Izlādējies un nervi mierīgāki paliek. :) Un ir bijušas situācijas, kad esmu jutusies tik pazemota un stūrī iedzīta, ka vienīgais, kas tobrīd nāk prātā, ir lūgšana uz Dievu. Un pat ne par sevi. Par saviem tuvajiem. Par bērniem. Jo šķiet, ka pats tu vēl spēj paciest, bet viņi to nespēs.
Šobrīd mēs visi(vairāk vai mazāk) esam izmesti no savas komforta zonas bez atgriešanās iespējas. Tātad - nāksies kaut ko sevī mainīt. Nāksies iemācīties lietas kārtot ar citiem, iepriekš neizmantotiem paņēmieniem, nāksies domas pārinstalēt citai lietujumprogrammai. Nāksies domāt ne tikai par sevi, bet arī citiem. Un visiem kopumā.
Jā, es jūtos saudzēta šobrīd. Un mierīga. Un stipra. Bet es ļoti labi zinu kā ir strīpas otrā pusē. Un mēs nevaram zināt, kurā brīdī apstākļu sakritība mūs iesviež tur vai citur. Es aicinu uz sapratni, izpratni un palīdzību tiem, kam tā nepieciešama vairāk. Mēs bijām gatavi mesties palīgā Austrālijai, kad tā dega, mēs bijām gatavi palīdzēt visiem un ik vienam, kas kaut kur tur ... aiz mūsu zemes robežām. Nu ir tā stunda situsi. Mēs varam palīdzēt reāli sev līdzās dzīvojošajiem. Savējajiem.
O, bet cik daudz ideju un materiāla jauniem radošiem darbiem.... :) Nav laika ēst, kā gribas rakstīt! :)
