Auzu pārslu biezputru ar prāvu ēdamkaroti medus
virspusē, Stefs ēda lēnītēm. Izčāpstināja katru kumosu. Ilva palīdzēja viņam
ietrāpīt biezputras karoti mutē. Reizēm Stefam pašam tas izdevās itin labi,
citureiz roka atteicās klausīt un ēdiens varēja nokļūt matos, ausī vai kaut kur
aiz muguras.
Šādos vakaros Ilva labprāt ļāva brālim darboties
savā planšetē. Dažkārt
viņš gribēja lasīt grāmatu. Ilva izņēma no plaukta
vienu grāmatu aiz otras, bet izvēlējies īsto, Stefans deva zīmi paceļot roku.
Šovakar viņš negribēja lasīt. Stefs klausījās Ilvā.
– Tu zini, Stef..., mēs ar Daini izšķīrāmies.
Šodien. Es vairs nespēju ilgāk noklausīties visās tajās gudrajās runās par
dzīvi, dzīvošanu, domāšanu. Man piekāš, ko domājuši Kants, Didro, Konfūcijs vai
Emersons. Reāli – pie pakaļas! Tikai tāpēc, lai gudri papļurkstētu? Un kas no
tā? Tu taču redzēji to Daini! Viņš pat olu sev uzvārīt bez instrukcijas nespēj,
pogu piešūt, nemaz nerunāšu par tapešu pielīmēšanu vai ugunskura iekuršanu. Nu,
labi, saprotu – ne visiem jājēdz tas ugunskurs iekurt, bet viņš pat kalendāru
nespēja mums pie sienas pielikt, iedomājies? Vienkārši nesaprata, ka tajā
caurumiņā, kas jau gatavs gadu gadiem sienā stāv, vienkārši jāiedzen koka
tapiņa, nu, vai vismaz piemērota resnuma skrūvīte. Tas taču tikai kalendārs,
nevis iekaramie griesti! Viņš, redz, esot intelektuālis! Kas tieši par to
liecina, Stef? Un es? Un kas esam mēs ar tevi? Muļķi? Es vēl saprastu, ja viņš
kaut vienu to – augstākās raudzes domu –
spētu realizēt savā dzīvē. Nu, dzīvot atbilstoši, saproti? Bet viņš tikai
pļurina man pa ausīm. Nafig mums to vajag!
fragments no garstāsta
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru