Pirms okeāna

Es pat nezinu kāpēc iekāpu pa lidmašīnas priekšējām durvīm. Mana sēdvieta atradās pašā aizmugurē. Tā nu es airējos ar savu datoru un somu pār plecu cauri visam salonam un drīz vien turp ejošā plūsma pārtapa par šurp nākošu plūsmu. Spraucos garām lielāka un mazāka izmēra cilvēkiem. Kāds manī paraudzījās ar neizpratni, cits smaidīja, bet daži, tāpat kā es, bija norūpējušies par to, lai vispār nokļūtu līdz savai sēdvietai un tā lielā drūzmēšanās izbeigtos. Tieši šie cilvēki neko un nevienu neredzēja un viņiem bija vienalga, ja kāds nejauši uzkāpa uz kājas vai ar somas asāko stūri iespiedās sāpīgākajā ķermeņa vietā. Beidzot tiku līdz savai sēdvietai. Novietoju datorsomu ar datoru augšā un ar bažām nolūkojos, kā stjuarte kādam pasažierim palīdz tam virsū uzstūķēt savu koferi, bet virs tā, teju neiespējamā šķirbā starp koferi un bagāžas nodalījuma griestiem, vēl ietūca manu kašmira mētelīti. Un tad to visu pamatīgi sabikstot uz iekšpusi, aizver bagāžas nodalījuma vāku. 

 Varēju taču palūgt, lai datoru novieto virs tā kofera, vai vispār - vajadzēja to atstāt pie sevis.
- Kā būs, tā būs, sasodītā angļu valoda..., - nodomāju un nopūšos. Izvelku no somas grāmatu un brilles. Līdzās sēdošā meitene, nezinu, varbūt divdesmitgadniece, varbūt jaunāka, arī izņem grāmatu un noliek sev uz ceļiem. Pēc mirkļa no mazas brūnas somiņas viņa izvelk fotoaparātu, tā saucamais - ziepju  trauciņš, un lielu, gluži kā tie, kas skatlogos smukumam no vaska, sarkanu, sarkanu ābolu. Brīdi sēž un vēro kaut ko pa lidmašīnas lodziņu.
- Vai maz tagad vairs ar tādu fotoaparātu jēga fočēt, ja telefonos iebūvētas labu labās, ar tik un tik pikseļiem un izšķirtspēju, kameras, - klusībā ik pa laikam šķielēju uz meiteni un funktierēju.
Drīz izlidosim. Palūkojos telefonā. Vēl pēdējoreiz atveru mesendžeri.
- Šovakar! Šovakar būs TĀ diena. Nu, labi, būs vakars, bet vienalga , TAS vakars. - Ierakstu dažus teikumus angļu valodā, tos, kuriem skaidri zinu pareizrakstību. Aizveru mesendžeri un ieslēdzu telefonā lidojuma režīmu.
Tā būs skaudra izkāpšana no komforta zonas. Ar manām, gandrīz nekādām angļu valodas zināšanām, pilnīgu orientēšanās telpā un apvidū iztrūkumu manā vienā no smadzeņu puslodēm, es dodos uz milzīgo Milānu ar pārsēšanos Vīnes lidostā. Nu, labi, tas vairs nav pirmo reizi. Šito gājienu es jau realizēju ar spontāno lidojumu uz Parīzi, kur piedzīvoju pamatīgu šoku no Šarla de Golla lidostas lieluma, un uz labu laimi vienkārši sekoju cilvēku pūlim, kaut kā veiksmīgi uzdūros tieši tam transportam, kas mani nogādāja tur, kur varēju atjēgties un ļaut lielo baiļu histērijai vaļu.
O, beidzot lidosim! Pamanīju, ka man blakus, tikai otrpus lidmašīnas ejai, sēž kāds gados jauns vīrietis un vēl joprojām runā pa telefonu, cenšoties iestāstīt kādam, ka pašreiz izskata scenāriju un strādās pie tā vēl visu vakaru. Tiesa, neko, izņemot telefonu pie viņa auss es neredzēju. Pieļauju, ka scenārijs ir viņa datorā, kas guļ uz ceļgaliem. Uzreiz viņam priekšā, jeb tieši pa diagonāli man, jauneklis lasa grāmatu un ik pa laikam ar oranžu marķieri iekrāso kādu rindkopu. Pamanīju, ka viņš austiņās klausās kaut kādu ritmisku mūziku, jo nemitīgi kustina te roku, te kāju, brīžiem arī galvu. Ak, jā, es jau redzēju viņu lidostā. Viņš sēdēja, smaidīja un ritmiski "dejoja" līdzi savai mūzikai, kas plūda no viņa telefona caur austiņām, šķiet, pa tiešo viņa organismā. Tāds tīrradnis. Sāpju nejutuša cilvēka acis un seja, gluži kā bērnam.
- Dzidrs jauneklis, - nez kur esmu sagrābstījusi šo vārdu savirknējumu. Bet tik iederīgs, ka nevilšus pasmaidu, joprojām lūkojoties puisī.
Lidmašīna iesāk braukt pa skrejceļu. Pacelsimies.
Izrādās, mēs sēdēsim tikai divas, lai gan sēdvietas ir trīs. Meitene to arī sapratusi un pārvācas pie loga. Piesprādzējamies un gaidām. Vēl pēc kāda brīža lidmašīna atraujas no skrejceļa, uzlidojam. Palūkojos pa logu. Brīnumains skats. Saule grasās rietēt. Meitene steidzīgi tver pēc sava fotoaparāta un nu tik knipsē šo krāšņumu caur lidmašīnas loga stiklu. Tad paņem telefonu un saknipsē arī tajā. Kad lidmašīnas lidojums ieņēmis stabilitāti, viņa ievieto fotoaparātu atpakaļ somiņā un no grāmatas izņem pastkarti. Tiešām?! Neizturu, mana ieslīpā šķielēšana pārtop tiešā skatienā uz pastkarti. O, jā! Meitene atglauž savus garos, gaišos matus pakausī, saņem tos kopā ar sarkanīgu matugumiju, izņem no tās pašas mazās somiņas parastu pildspalvu un novieto pastkarti uz grāmatas vāka. Izskatās, ka viņa cenšas noskaņoties un sacerēt tajā rakstāmo tekstu. Brīdi lūkojusies caur logu, iesāk rakstīt. Tādas pastkartes agrāk sūtīja bez aploksnes. Atceros, ka mūsmājās tās uz Ziemassvētkiem atnāca no Talsiem, reizēm no Rīgas. Toreiz man šķita, ka tas nav visai labi; visi redz, kas tajā uzrakstīts. Ar to domāju pasta darbiniekus. Tāds sava veida virtuālās vides aizmetnis. Kāda daļa svešu cilvēku izlasīja cita sveša cilvēka rakstīto, viņa sajūtas, domas, novēlējumus. Ak, telegrammas jau arī, bet tajās gan laikam vairāk tāda ļoti vajadzīga un steidzama informācija par bērēm, kāzām...
Palūkojos apkārt. Scenārists ieracies savā datorā, laikam beidzot lasa to pieminēto scenāriju. Dejojošais puisis ar grāmatu un oranžo marķieri, joprojām ritmiski lasa un pasvītro, tagad gan vēl kaut ko arī uzkož, kaut kādu šokolādes batoniņu. Meitene man līdzās aizvien raksta atklātnīti. Lēnām, pārdomājot, sapņojot...
Bet es... tuvojos savai nākotnei. Tā mani gaida Milānā. Ak, mūžs! Kā man tur ies, Dievs vien zina...
Būtībā mūs visus gaida tuvākā nākotne, viss, kas ar mums notiks, ir nākotne. Minūte, desmit, stunda, divas..., un tad viss kļūst par pagātni. Esotne ir nenotverama. Neapstādināma. Kurā brīdī uzrakstītam vārdam viens burts ieslīd pagātnē, bet cits vēl ir nākotnē? Mēs taču to rakstām no kreisās uz labo pusi secīgi. Bet arābi - otrādi! Un ņemot par pamatu manu tikko izfunktierēto filozofiju, viņi no nākotnes atgriežas atpakaļ? Uz sākumu?
Oh, kaut kāda putra man galvā! Pasmaidu pie sevis par šādām atklāsmēm un atveru grāmatu. 

Beigu galā viss tāpat satek vienā okeānā. Tur, iespējams, nav ne pagātnes, ne nākotnes. Esība.
Līdzās noskrapst pamatīgs kodiens ābolā. Kumoss ar nelielu plīkšķi atšķēlās no ābola un tad var saklausīt klusāku tā pārstrādes procesa murdoņu meitenes mutē.
Tas mani izrauj no grāmatā aprakstītās atmosfēras un situācijas.

Esība. Viens kodiena kramšķis ābolā pirms okeāna. 

Par Itāliju, tās karalienēm un mīlestību

Tā saldā ķīmija, kas viena cilvēka muguru dara apburošu, bet cita - vienaldzīgu. Viens redz vārtus uz gaismu, cits - drēgnas, miglainas dienas ainavas pleķīti. Viss atkarīgs no cilvēka satura konkrētajā brīdī vai vispār, no viņa būtības kodola. Un var tikai minēt, kāpēc pienāk brīdis, kad šī pati mugura kļūst sveša, un vēl lielāks jautājums, kāpēc pienāk brīdis, kad pirms tam tik ļoti mīļajā mugurā tu tagad sāc tēmēt ar pārmetumu un naida bultām, nažiem un cirvjiem. Kas ir mainījies? Mīļotā mugura, cilvēks vai saturs tevī pašā? 

Mirkli stāvēju un nolūkojos garāmejošajos, atnākošajos un aizejošajos cilvēkos, vietā, kur virs ieejas arkas lepni izslējies zirga mugurā sēž Itālijas karalis Umberto I 

Nezinu kā ar tiem karaļiem, bet ar karalienēm Itālija patiešām var lepoties. Umberto sieva karaliene Savojas Margarita, kurai par godu 1889. gadā meistars Rafaelo Espozito izcepa picu Margarita Itālijas karoga krāsās ar šķēlēs sagrieztiem tomātiem un bifeļu piena mocarellu, bet pa virsu zaļumam uzlika bazilika lapiņas, bija tautā mīlēta karaliene. Un tieši karaliene Margarita ieviesa picas pasūtīšanu uz mājām! Bet ne par to stāsts. Karalim Umberto I un Margaritai piedzima dēls Viktors Emanuels, kurš jaunekļa gados bijis ne tikai īss augumā, bet arī ne visai pievilcīgs, lai neteiktu - neglīts. Kad jauneklim pienācis precību laiks, tikušas atlasītas vairākas kandidātes no izcilām augstdzimušām valdnieku dzimtām. Gluži kā labas šķirnes ķēves, princeses tika izpētītas un ziņas nodotas karaļgalmā. Tikai kāds svarīgs faktors bija piemirsies: topošās līgavas auguma garums. Tā nu sanāca, ka Melnkalnes princese Elēna Itālijas princim iepatikās no pirmā acu skata. Princese Elēna bija 24 cm. garāka nekā princis Viktors Emanuels! Veselus 24 cm.! Tie nav ne 2, ne 5, pat ne 10 cm.! Tajā pašā vakarā viņš esot pierakstījis: Es viņu atradu! 

Par to, ka ne tikai princis atrada savu visa mūža mīlestību, bet arī Elēna, liecina viņu dzīvesgājums. Pēc tam, kad tika nogalināts karalis Umberto I, dēls Viktors Emanuels un Elēna kļuva par Itālijas karali un karalieni. 

Atkārtošos, kā nu ar tiem karaļiem, bet ar savām karalienēm itāļi var lepoties. Karalienei Elēnai līdzināties gribēja princese Diāna, Eva Perona un daudzas citas pasaulē ievērojamas sievietes. Viņa bija līdzās savam vīram viņa karjeras kāpumos un milzīgajos kritumos un pazemojumos Musolīni un Hitlera laikā, bagātībā un nabadzībā, šo vārdu patiesajā nozīmē līdz pat pēdējajām viņa dzīves dienām Ēģiptē Aleksandrijas pilsētā, kur viņi bija devušies trimdā. 

Ja cilvēka būtības kodols izstaro mīlestību, to jūt ik vietā, lai kur šis cilvēks atrastos. Tāds cilvēks piesaista mīlestību. Nevis to ņemot, bet dodot. 

Varbūt tāpēc ir tādas īpašas muguras un vārti uz gaismu. 

Opijs?!

- Tā ir apmātība. Es jūku prātā. Tas ir jāpieraksta. - Piefiksēju sevī šīs domas un jau simto reizi gāju pie viesnīcas numura loga, lai atkal un atkal skatītos, vai viņš neparādīsies iekšpagalmā. Tik ilgi un mērķtiecīgi tur skatījos, ka brīžiem šķita - viņš tur stāv un lūkojas logos, nevarot saprast, kurā parādīsies mana seja. Uz mirkli tas atgādināja deviņdesmito gadu sākumā pavadīto laiku kopmītnēs, kad pa septītā stāva logu skatījāmies ar istabiņas meitenēm uz kādu vīrieti melnā garā mētelī, kuru mēs bijām iesaukušas par "kratītāju", jo brīdī, kad uz viņu kāds skatījās un viņš to redzēja, vīrietis atvēra mēteli un ar roku kratīja savu pinčuku. Reizēm mēs metām viņam virsū plastmasas maisiņu pilnu ar ūdeni. Neatceros, vai kādreiz trāpījām, bet jautrība izdevās godam. 

Kāds vīrietis no restorāna virtuves smēķē otru cigareti pēc kārtas un kaut ko raksta telefonā. Ieliek to kabatā, pēc brīža atkal izņem. Raksta, ieliek atpakaļ kabatā, iesviež cigaretes izsmēķi miskastē un pazūd iekštelpā. 

Kāpēc es ceru, ka mans mistiskais - VIŅŠ - varētu parādīties? Turklāt viesnīcas iekšpagalmā? Jau vairākas stundas es viņu gaidu. Kāpēc manī pārliecība, ka viņš atnāks? Varbūt viņš vispār maniaks kāds?
Gribēju spēlītes spēlēt! Ha! HA! Kurš grib spēlēties ar citiem, ar to dzīve paspēlējas. Kaut kur šo biju dzirdējusi. Atcerējos savu sapni, kad biju iespiesta elastīgā tilta ielocē un man virsū plūda brūngans, ledusauksts ūdens. Vismaz man šķita, ka tas ir ledains. Un sapni es redzēju pēc ... TĀS nakts. Tā noteikti bija zīme! Jā! 

- Idiote! Ģērbies un izvelc savu pakaļu ārā, te nekad neviens nav bijis! Saproti?! Tā ir tikai ilūzija. Fantāzijas par tēmu: kā būtu, ja būtu! - dzirdu, kā pati sev to pasaku skaļi un eju izmazgāt zobus. It kā no rīta  pietiekami labi nebūtu tos izmazgājusi.

Dzidra no rīta zvanīja, teica, ka pēdējā dienā Prāgā vajagot izbraukt ar kuģīti. Saģērbjos nedaudz siltāk un apņēmīgi dodos lejā uz viesnīcas foajē. Dzidra jau sēž sarkanajā dīvānā un skaļi ķiķina runājot pa telefonu. Viņa mani nemaz nepamana. Nolemju nogaidīt un nepārtraukt viņas sarunu.

- ...nē, bet manā vecumā. Nu, beidz, nesmīdini. Kāds ceļojuma romāns? Es tev saku, viņš vakar nokrita kā no skaidrām debesīm naktī manā numuriņā! Un tieši tāpat arī pazuda. Bet šorīt atnesa kafiju tieši pie gultas un saka: "Labrīt, burvīgā! Kafiju?!" 

Es tev reāli saku - man acis uz kātiņiem! Es pat nesaprotu, kāpēc nenobijos. Nē, nu kā..., iesākumā jau paliku bez valodas, bet tā glance, kā viņš... Nu, kāds, ... garš, tumsnējs, brūnām acīm. Nu, kāds, kāds? Normāls! Tikai jauns pārāk. (ķiķina klausulē) Ai, rīt jau uz māju. Tak neko es par viņu nezinu! Pat vārdu... , šausmas! Uz vecumu safārējusies... Iedzirdīja? Ko iedzirdīja? Tu domā... , mjāaaa, par to es nepadomāju. Ai, nu labi... Nu, kas tur var patikt vai nepatikt, tu ar' kā prastā. Āaa... viņam ausī tas, nu... kā viņus tur sauc, tās lielās trubas. Nu, tāds liels caurums, nevis auskars. Nu, tas man nepatīk. Kaut griez galvu uz otru pusi, kad bučojies! (atkal skaļi ķiķina)

Trubas..., trubas..., - atkārtojās manas dzirdes atmiņas failā Dzidras balss tembrs, gluži kā bojāta vinila plate. Tad acu priekšā vienu krāsainu fotokadru sāk nomainīt nākamie. Hronoloģiskā secībā. It visos kadros mans skatiens apstājās pie VIŅA auss ļipiņas. It visi Prāgas pasakainie skati caur viņa auss tuneli. Vai tāpēc es atbraucu uz Prāgu, lai to vērotu caur kaut kāda tuneļa vektoru? Jutu, ka trūkst gaisa, bet laukā iziet nespēju. Kā pielīmēta stāvēju viesnīcas foajē, atspiedusies pret baltu kolonnu.

- Kafka, man šķiet uz mirkli es sāku tevi saprast. Kaut kas te nav kārtībā... 

Kā jūtas cilvēks, kas kā apmāts ir ļāvies acīmredzamam apmānam? Var, protams, norakstīt uz ilūziju vai sapni, bet... Stulbi. Nē, reāli! No kauna var zemē ielīst, kā teiktu Dzidra, ja vien viņa zinātu visu, bet viņa to neuzzinās nekad. Tas, kas te notika noslīka Vltavas dzelmē. Bet, kad nākamreiz būšu Prāgā, nevaru garantēt, ka manas acis lielajā tūristu pūlī necentīsies ieraudzīt kaut ko līdzīgu VIŅAM. Man taču vajag uzzināt, kas viņš ir. Lai arī nav tīkami to visu atcerēties, sevišķi saistībā ar Dzidru, tomēr, kaut kāds salds opijs tajā visā bija.

Un Kafka? Apgalvoja, ka Prāga viņam nepatīk, taču tur dzīvoja... Kāpēc? Opijs?!

Deg. Austrālija

Deg. Tik daudz šobrīd pasaulē deg, ka nav iespējams visu aptvert. Grūti saprast un pieņemt, ka tas viss ar Dieva ziņu, bet tas nav arī noliedzams. 

Es nespēju skatīties šīs bildes, lasīt aprakstus tālāk par to virsrakstiem. Man jau ir daudz ar to vien, ka ZINU. Cilvēki pasauli uztver caur maņām. Kādam to visu nobloķē prāts, dziļāk neielaižot, bet citam... ak, vai - viss iet pa gaisu, gan tiešā gan pārnestā nozīmē. Man laikam tas ir pārlieku saasināti. Šķiet, ka es visu uztveru pat ar kāju īkšķiem. Joprojām atceros pirms daudziem gadiem Bušmeisteres nobadinātos zirgus. Toreiz man pietika ar info un attēliem, lai tas manā apziņā iespiestos uz nezinu cik ilgu laiku, bet iesākumā man ilgi rādījās murgi.
Zinu, ka tiek organizēta masveida lūgšana, lai pār Austrāliju sākas lietusgāzes. Iespējams, es kaut ko līdz galam nesaprotu, neuztveru utt., bet es nespēju lūgt formāli, neizlaižot lūgsnu caur sevi no matu galiem līdz kāju īkšķiem. Tas, kas notiek Austrālijā ir tik milzīgs un sāpīgs, nē, tas pat nav sāpīgs, tas ir iznīcinošs, plosošs un neaptverams tik ļoti, ka tam spēju pieskarties vien attālināti, virspusēji, gluži kā jebkuram rakstam izlasot vien virsrakstu. Un tas ir - nekas. Jā, man jāatzīst, esmu par vāju šai sāpei. Un man pat šķiet, ka vārds - sāpe - te nav iederīgs. 

Tā ir bezspēcības sajūta, kas plēš krūtis uz pusēm. Tāpēc es labāk neveicinu šī info nonākšanu manā apziņā caur iespējami vairākām maņām. Jūs saprotiet, tam nav jēgas. Es gribu teikt, ka no tādas kā es šajā situācijā, nav nekādas jēgas. Nav jēgas sevi nomocīt, ja varbūt tepat līdzās ir simts un viena traģēdija, kur nesašķīst gabalos tava bezspēcība, bet tu vari kaut ko darīt. Kaut mazumiņu. Nav jēgas publicēt bildi aiz bildes, rakstu aiz raksta vairojot šo bezspēcības sajūtu citos. Lai cik tas egoistiski skan, bet es nespēju palīdzēt novērst šīs šausmas. Es varu palīdzēt sev negremdēties negatīvajā, lai adekvāti uztvertu līdzās esošo pasauli, es varu ar skaidru prātu uztvert līdzās notiekošo, pārāk nešausminoties vai gluži pretēji - negrimstot rozā labsajūtas burbulī. Es esmu par to, lai mēs būtu cīnītāji paši sevī, savā ģimenē un savā zemē, tad ir lielāka iespēja būt un palīdzēt kādam tur tālumā. 

Redz, kā mani tomēr šīs traģiskās ziņas pamazītēm izrāvušas no Prāgas mistērijas. Bet es atgriezīšos, Prāga, pie tevis!

Spēle. Kārļa tilts

Visur, kurp vien es gāju viena vai ar savu kolēģi, viņš jau bija priekšā, vai atnāca teju tūliņ pēc manis. Vakar es viņu iesākumā nemaz neredzēju. Vispirms sajutu viņa smaržu. Kādu brīdi cietos, lai strauji neapgrieztos pret cilvēku, kas man aiz muguras. Tobrīd stāvēju uz Kārļa tilta un vēroju tur muzicējošos māksliniekus. Iesākumā ar skaustu, pēc brīža es viņu sajutu ar visu savu muguru. Neizturēju, sagriezos nedaudz iesānis. Viņš. Tas atkal bija viņš. Kas viņš ir? Jūs domājiet, ka es to zinu? 

Vairākkārt funktierēju, kā viņu piemuļķot. Tas kļuva interesanti - aiziet kaut kur tā, lai viņš nezina, lai nespēj izskaitļot manu domu gājienu. Starp citu, patiešām, kā viņš to spēja? Kā? Labi, pie šīs domas es vēl atgriezīšos, jo tagad interesantāk šķita ļauties spēlei. Nolēmu iet kaut kur, nezin kur, pilnīgi bez mērķa, tā teikt, kur acis rāda. Viena. Vai tomēr vajag Dzidru pasaukt? Viņa mani parautu līdzi. Man nevajadzētu domāt pat sekundes simtdaļu, kur tad tagad iet - pa labi vai kreisi - un kāpēc tieši tur. Dzidra vienmēr visu skaidri zināja, pat tad, ja nezināja.
Izņēmu no mēteļa kabatas telefonu un uzzvanīju Dzidrai. Protams, kā es vispār bez viņas sadomājusi kaut kur iet! Apsviedos apkārt, lai gan biju jau prāvu gabalu nogājusi uz centra pusi. Uz centra? Man nav ne jausmas, kur vispār atrodas Prāgas centrs, gāju uz labu laimi. Tātad, nolēmu atgriezties viesnīcas foajē un sagaidīt, kamēr Dzidra saģērbjas un nonāk lejā. Tuvojos viesnīcai. Jau iztālēm atpazinu viņa siluetu. Nē, tā taču nevar būt, - domāju, - viņš pat šeit nav apmeties. Pamanījis mani, viņa sejā parādījās plats smaids.
- Kaut viņš neprastu tā smaidīt, kaut viņa acis izskatītos draudīgas, kaut... - malās manā galvā un laikam arī sejā bija nolasāms. 

- Vai kaut kas atgadījies, mana brīnišķā? - uz mirkli viņa acīs parādījās jautājošs un norūpējies skatiens. - Bet es zināju, ka atkal tevi redzēšu, - viņš turpināja smaidīt. 

Viesnīcas durvīs parādījās Dzidra. Mirkli uzmetusi man un svešajam vīrietim skatienu, mazliet saminstinājās, tad tuvojās. Iespraukusies mums gandrīz vai pa vidu, lai gan nestāvējām nemaz jau tik tuvu, viņa pašķielēja no lejas uz augšu. Vīrietis bija augumā garāks par Dzidru. Neko neteikusi, pagriezās atkal pret mani. Tā viņa stāvēja un nepārprotamu jautājuma izteiksmi ne tikai sejā, bet visā šīs mazās, apaļīgās sievietes būtībā, skatījās manī. Pēkšņi attapos, visu laiku biju klusējusi, - nu, ejam? - nez kāpēc jautāju, un pagriezos promiešanai. Nez kādēļ uzņēmām palielu iešanas tempu. Jutu viņa skatienu atduramies man kaut kur starp lāpstiņām.
Todien es viņu vairs nesastapu. Visu vakaru biju īgna.