Tālumā
vīd balts kuģis, nē, vienu sekundes simtdaļu tas ir acu priekšā. Osta. Mols. Balts,
liela kuģa sāns. Tad tas pats kuģis nedaudz tālāk jūrā, vēl tālāk un atkal tuvumā.
Tā neskaitāmas reizes. Vienu mirkli tas izskatās teju neliels papīra kuģītis, ko
savulaik bērnībā ar onkuli izveidoja no papīra un laida lielajā ceļmalas peļķē.
Toreiz tā bija jūra. Vien uz nelielu mirkli Ainu iemetot bērnībā, tagad šis kuģītis
acu priekšā pārvēršas kuģī. Viņa pati stāv krastā, it kā uz lielas milzīgas salas,
kur nemana nevienu ne sānos, ne aizmugurē. Debesīs virs kuģa veidojās mākoņu vulkāns.
Mākoņi plūst pār tādu kā krāteri, kurš lēnām savienojās ar šurp-turp no Ainas uz
selgu un atpakaļ peldošu kuģi. Visbeidzot kuģis nofraktējās gandrīz nemainīgā attālumā
no viņas, it kā starp Ainu, mākoņu krāteri un kuģi būtu izveidojies kāds neredzams
vadības mehānisms, savienojums, gluži kā nabassaite. Tikmēr mākoņu vulkāna krāteris
jau savienojas ar kuģi, bet no kuģa un krātera neredzamā, vien Ainai sajūtamā saikne
tos savieno nemitīgi rotējošā trijstūrī: Aina, kuģis un debesis. Kurš te galvenais,
Aina nespēj saprast. Kā viens veselums. Šķiet, ka tas viss ir viņa pati.
Viņa
redzēja šo vīziju itin bieži. Iesākumā Aina bija nedaudz pārsteigta, taču apbrīnojami
mierīga par šādu bildi viņas aizvērto acu priekšā, vēlāk viņa pie šīs bildes pierada
un centās saskatīt ko vairāk. Kas īsti notiek uz šī kuģa, vai tur ir vēl kāda dzīva
būtne, kas ir šis dīvainais mākoņu vulkāns, krāteris? Jautājumu bija daudz, bet
nevienas atbildes. Tā pagāja gadi. Aina pat iemanījās to visu izkrāsot gluži kā
krāsojamo bilžu grāmatiņu.
Šorīt,
pirms pamošanās, tādā dīvainā stāvoklī starp miegu un nomodu, Aina pamanīja
dīvainajai bildei kaut ko līdz šim nebijušu. Tagad viņa ir nevis uz salas, bet gan
klints virsotnē, kura atrodas uz šīs salas. Viņa tur stāv itin droši, lai gan Ainai
no tāda augstuma būtu bail. No laba prāta turp viņa neuzrāptos. Bet tad notiek kaut
kas pavisam neticams: bilde iekrāsojās; jūra kļūst tirkīzzila, skaidri saklausāma tās viļņošanās un šalkoņa, kuģis vēl baltāks,
taču mazāks, pati arī kļūst maza, un viņa ir uz klints, taču tajā pašā laikā arī
ārpus šīs bildes. Šī krāsainā bilde sarūk un ietilpst viņas azotē, bet viņa sēž
tumsā un lūkojas tajā visā. Vienīgā gaisma, kas nedaudz apspīd Ainas seju, nāk no
klēpī esošās ainavas ar jūru, kuģi, klintīm un viņu pašu īkšķa lielumā virs tās.
Ainas pakrūtē iemetas satraukums. Viņa atrodas piķa tumsā, turot klēpī vēl
vienu sevi. Pēc mirkļa no melnām debesīm virs galvas parādās blāva gaisma. Tāds
kā bālgans stars. Tas kļūst spilgtāks un lielāks. Aina aiztur elpu. Virs pakauša
sajūtama kņudoņa, arī spranda un pakrūte kņud. It kā šis stars caur viņas galvu
izurbies blakus mugurkaulam līdz pat lejai. Skalpa vairs nav. Viņa ir liela sēdoša
truba, caur kuru plūst spilgta gaisma no augšas, bet klēpī jūra un balts kuģītis.
–
Bļāviens! – Aina vienā paņēmienā uzlec gultā sēdus un tausta pakausi. – Nu gan nav
labi.
