Brīvība kā apļveida krustojums

 

Piektdien pabiju savā dzimtajā pusē Balvos. Vispirms braucu ciemoties pie tēta. Viņš joprojām ir atkarīgs no skābekļa koncentratora un regulāri mēra skābekļa līmeni. Novājējis. Teica gan, ka nu jau esot pieņēmies svarā par pieciem kilogramiem. Mans plecīgais tētis sarucis, taču balss un skatiens dzīvespriecīgs. Teica – katru rītu trenējoties. Ar paceltu kāju zīmējot astotniekus. Nodomāju – kas gan man liedz ko tādu darīt, citādi sūkstos tik pati pie sevis, ka „riepa” pa ziemu uzaugusi. Taču tētim bija jāiemācās no jauna ēst, parakstīties un nu jau arī garmošku spēlēt(katru dienu trenējoties). Uz kapiņiem jau varējis pats ar mašīnīti aizbraukt, uz pastu pēc pensijas. Cenšas sevi radināt elpot patstāvīgi, bez skābekļa aparāta. Garmošku spēlē brīnišķīgi, lai arī rokas vēl dreb. Šovasar Rēzeknes Covidnodaļas intensīvajā palātā viņš nosvinēja ne vien Pēterdienu, bet arī jūlijā vidū 80 gadu jubileju.

Pret vakarpusi devos uz Balvu centrālās bibliotēkas rīkoto dzejas pasākumu pilsētas estrādē. Laikapstākļi un sastaptie cilvēki lutināja. Atpakaļ uz Raganu braucu ne vien ar Rutas Cibules dāvāto rozīgo puķi, bet arī piesūkusies ar latgaliskās sirsnības, vieduma un dziļuma sauli. Nekā nevaru atminēties Māra Lāpāna teiktās rindiņas tik precīzi, lai citētu, kuras viņš minēja pasākuma noslēgumā; to paliekošo, nemainīgo, kas caurvij visus viņa dzejas krājumus,  to meklēšu Māra pirmajā dzejas grāmatā, taču tas bija patiesi spēcīgi. Gluži tāpat mani aizkustināja Mārītes Slišānes latgaļu valoda. Īsta. Dzīva. Uzrunājoša. (par viņas radītajiem gaisīgajiem gardumiem pat neizteikšos)

Braucu atpakaļ uz mājām un piedzīvotā sakarā manā apziņā nemitīgi virmoja pilnīgi nesaprotamu domu konstrukcijas. Vēlāk tās saslēdzās. Cilvēka brīvība un spēja tajā rīkoties, jeb spēja ar TO rīkoties ir neaprakstāma(tā man šķiet). Tā ir milzīga, haotiska plūsma, ja nav savu iekšējo „noteikumu”, cilvēks daudz laika iznieko nejēdzīgi, kaitina pats sevi un citus. Tas ir kā braukt apļveida krustojumos. Ja ievēro noteikumus un izproti šī apļa lietderību, tu tajā viegli iebrauc un netraucējot citiem, no tā izbrauc. Taču vairums brauc pa apļa ārējo malu( it kā atvieglojot sev manevru izbraukt no apļa), taču tādējādi neļauj iebraukt aplī un arī izbraukt no tā virknei citu autovadītāju. Visticamāk arī pats ir pabijis „gaidītāja ādā”.

Cilvēka brīvība teju kā apļveida krustojums, tev tikai jāievēro noteikumi, jo tu nedzīvo uz vientuļas salas, un nav svarīgi vai tādēļ tev ar paceltām kājām jāzīmē astotnieki, jāuzraksta dzeja, jāpiesakās kādiem kursiem, jāuzrīko pasākums, jāiestāda koks vai jāiemarinē gurķu burka. Var arī darīt – neko. Un saņemt – neko. Tādi noteikumi.