Spēle. Kārļa tilts

Visur, kurp vien es gāju viena vai ar savu kolēģi, viņš jau bija priekšā, vai atnāca teju tūliņ pēc manis. Vakar es viņu iesākumā nemaz neredzēju. Vispirms sajutu viņa smaržu. Kādu brīdi cietos, lai strauji neapgrieztos pret cilvēku, kas man aiz muguras. Tobrīd stāvēju uz Kārļa tilta un vēroju tur muzicējošos māksliniekus. Iesākumā ar skaustu, pēc brīža es viņu sajutu ar visu savu muguru. Neizturēju, sagriezos nedaudz iesānis. Viņš. Tas atkal bija viņš. Kas viņš ir? Jūs domājiet, ka es to zinu? 

Vairākkārt funktierēju, kā viņu piemuļķot. Tas kļuva interesanti - aiziet kaut kur tā, lai viņš nezina, lai nespēj izskaitļot manu domu gājienu. Starp citu, patiešām, kā viņš to spēja? Kā? Labi, pie šīs domas es vēl atgriezīšos, jo tagad interesantāk šķita ļauties spēlei. Nolēmu iet kaut kur, nezin kur, pilnīgi bez mērķa, tā teikt, kur acis rāda. Viena. Vai tomēr vajag Dzidru pasaukt? Viņa mani parautu līdzi. Man nevajadzētu domāt pat sekundes simtdaļu, kur tad tagad iet - pa labi vai kreisi - un kāpēc tieši tur. Dzidra vienmēr visu skaidri zināja, pat tad, ja nezināja.
Izņēmu no mēteļa kabatas telefonu un uzzvanīju Dzidrai. Protams, kā es vispār bez viņas sadomājusi kaut kur iet! Apsviedos apkārt, lai gan biju jau prāvu gabalu nogājusi uz centra pusi. Uz centra? Man nav ne jausmas, kur vispār atrodas Prāgas centrs, gāju uz labu laimi. Tātad, nolēmu atgriezties viesnīcas foajē un sagaidīt, kamēr Dzidra saģērbjas un nonāk lejā. Tuvojos viesnīcai. Jau iztālēm atpazinu viņa siluetu. Nē, tā taču nevar būt, - domāju, - viņš pat šeit nav apmeties. Pamanījis mani, viņa sejā parādījās plats smaids.
- Kaut viņš neprastu tā smaidīt, kaut viņa acis izskatītos draudīgas, kaut... - malās manā galvā un laikam arī sejā bija nolasāms. 

- Vai kaut kas atgadījies, mana brīnišķā? - uz mirkli viņa acīs parādījās jautājošs un norūpējies skatiens. - Bet es zināju, ka atkal tevi redzēšu, - viņš turpināja smaidīt. 

Viesnīcas durvīs parādījās Dzidra. Mirkli uzmetusi man un svešajam vīrietim skatienu, mazliet saminstinājās, tad tuvojās. Iespraukusies mums gandrīz vai pa vidu, lai gan nestāvējām nemaz jau tik tuvu, viņa pašķielēja no lejas uz augšu. Vīrietis bija augumā garāks par Dzidru. Neko neteikusi, pagriezās atkal pret mani. Tā viņa stāvēja un nepārprotamu jautājuma izteiksmi ne tikai sejā, bet visā šīs mazās, apaļīgās sievietes būtībā, skatījās manī. Pēkšņi attapos, visu laiku biju klusējusi, - nu, ejam? - nez kāpēc jautāju, un pagriezos promiešanai. Nez kādēļ uzņēmām palielu iešanas tempu. Jutu viņa skatienu atduramies man kaut kur starp lāpstiņām.
Todien es viņu vairs nesastapu. Visu vakaru biju īgna.