Deg. Tik daudz šobrīd pasaulē deg, ka nav iespējams visu aptvert. Grūti saprast un pieņemt, ka tas viss ar Dieva ziņu, bet tas nav arī noliedzams.
Es nespēju skatīties šīs bildes, lasīt aprakstus tālāk par to virsrakstiem. Man jau ir daudz ar to vien, ka ZINU. Cilvēki pasauli uztver caur maņām. Kādam to visu nobloķē prāts, dziļāk neielaižot, bet citam... ak, vai - viss iet pa gaisu, gan tiešā gan pārnestā nozīmē. Man laikam tas ir pārlieku saasināti. Šķiet, ka es visu uztveru pat ar kāju īkšķiem. Joprojām atceros pirms daudziem gadiem Bušmeisteres nobadinātos zirgus. Toreiz man pietika ar info un attēliem, lai tas manā apziņā iespiestos uz nezinu cik ilgu laiku, bet iesākumā man ilgi rādījās murgi.
Zinu, ka tiek organizēta masveida lūgšana, lai pār Austrāliju sākas lietusgāzes. Iespējams, es kaut ko līdz galam nesaprotu, neuztveru utt., bet es nespēju lūgt formāli, neizlaižot lūgsnu caur sevi no matu galiem līdz kāju īkšķiem. Tas, kas notiek Austrālijā ir tik milzīgs un sāpīgs, nē, tas pat nav sāpīgs, tas ir iznīcinošs, plosošs un neaptverams tik ļoti, ka tam spēju pieskarties vien attālināti, virspusēji, gluži kā jebkuram rakstam izlasot vien virsrakstu. Un tas ir - nekas. Jā, man jāatzīst, esmu par vāju šai sāpei. Un man pat šķiet, ka vārds - sāpe - te nav iederīgs.
Zinu, ka tiek organizēta masveida lūgšana, lai pār Austrāliju sākas lietusgāzes. Iespējams, es kaut ko līdz galam nesaprotu, neuztveru utt., bet es nespēju lūgt formāli, neizlaižot lūgsnu caur sevi no matu galiem līdz kāju īkšķiem. Tas, kas notiek Austrālijā ir tik milzīgs un sāpīgs, nē, tas pat nav sāpīgs, tas ir iznīcinošs, plosošs un neaptverams tik ļoti, ka tam spēju pieskarties vien attālināti, virspusēji, gluži kā jebkuram rakstam izlasot vien virsrakstu. Un tas ir - nekas. Jā, man jāatzīst, esmu par vāju šai sāpei. Un man pat šķiet, ka vārds - sāpe - te nav iederīgs.
Tā ir bezspēcības sajūta, kas plēš krūtis uz pusēm. Tāpēc es labāk neveicinu šī info nonākšanu manā apziņā caur iespējami vairākām maņām. Jūs saprotiet, tam nav jēgas. Es gribu teikt, ka no tādas kā es šajā situācijā, nav nekādas jēgas. Nav jēgas sevi nomocīt, ja varbūt tepat līdzās ir simts un viena traģēdija, kur nesašķīst gabalos tava bezspēcība, bet tu vari kaut ko darīt. Kaut mazumiņu. Nav jēgas publicēt bildi aiz bildes, rakstu aiz raksta vairojot šo bezspēcības sajūtu citos. Lai cik tas egoistiski skan, bet es nespēju palīdzēt novērst šīs šausmas. Es varu palīdzēt sev negremdēties negatīvajā, lai adekvāti uztvertu līdzās esošo pasauli, es varu ar skaidru prātu uztvert līdzās notiekošo, pārāk nešausminoties vai gluži pretēji - negrimstot rozā labsajūtas burbulī. Es esmu par to, lai mēs būtu cīnītāji paši sevī, savā ģimenē un savā zemē, tad ir lielāka iespēja būt un palīdzēt kādam tur tālumā.
Redz, kā mani tomēr šīs traģiskās ziņas pamazītēm izrāvušas no Prāgas mistērijas. Bet es atgriezīšos, Prāga, pie tevis!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru