Opijs?!

- Tā ir apmātība. Es jūku prātā. Tas ir jāpieraksta. - Piefiksēju sevī šīs domas un jau simto reizi gāju pie viesnīcas numura loga, lai atkal un atkal skatītos, vai viņš neparādīsies iekšpagalmā. Tik ilgi un mērķtiecīgi tur skatījos, ka brīžiem šķita - viņš tur stāv un lūkojas logos, nevarot saprast, kurā parādīsies mana seja. Uz mirkli tas atgādināja deviņdesmito gadu sākumā pavadīto laiku kopmītnēs, kad pa septītā stāva logu skatījāmies ar istabiņas meitenēm uz kādu vīrieti melnā garā mētelī, kuru mēs bijām iesaukušas par "kratītāju", jo brīdī, kad uz viņu kāds skatījās un viņš to redzēja, vīrietis atvēra mēteli un ar roku kratīja savu pinčuku. Reizēm mēs metām viņam virsū plastmasas maisiņu pilnu ar ūdeni. Neatceros, vai kādreiz trāpījām, bet jautrība izdevās godam. 

Kāds vīrietis no restorāna virtuves smēķē otru cigareti pēc kārtas un kaut ko raksta telefonā. Ieliek to kabatā, pēc brīža atkal izņem. Raksta, ieliek atpakaļ kabatā, iesviež cigaretes izsmēķi miskastē un pazūd iekštelpā. 

Kāpēc es ceru, ka mans mistiskais - VIŅŠ - varētu parādīties? Turklāt viesnīcas iekšpagalmā? Jau vairākas stundas es viņu gaidu. Kāpēc manī pārliecība, ka viņš atnāks? Varbūt viņš vispār maniaks kāds?
Gribēju spēlītes spēlēt! Ha! HA! Kurš grib spēlēties ar citiem, ar to dzīve paspēlējas. Kaut kur šo biju dzirdējusi. Atcerējos savu sapni, kad biju iespiesta elastīgā tilta ielocē un man virsū plūda brūngans, ledusauksts ūdens. Vismaz man šķita, ka tas ir ledains. Un sapni es redzēju pēc ... TĀS nakts. Tā noteikti bija zīme! Jā! 

- Idiote! Ģērbies un izvelc savu pakaļu ārā, te nekad neviens nav bijis! Saproti?! Tā ir tikai ilūzija. Fantāzijas par tēmu: kā būtu, ja būtu! - dzirdu, kā pati sev to pasaku skaļi un eju izmazgāt zobus. It kā no rīta  pietiekami labi nebūtu tos izmazgājusi.

Dzidra no rīta zvanīja, teica, ka pēdējā dienā Prāgā vajagot izbraukt ar kuģīti. Saģērbjos nedaudz siltāk un apņēmīgi dodos lejā uz viesnīcas foajē. Dzidra jau sēž sarkanajā dīvānā un skaļi ķiķina runājot pa telefonu. Viņa mani nemaz nepamana. Nolemju nogaidīt un nepārtraukt viņas sarunu.

- ...nē, bet manā vecumā. Nu, beidz, nesmīdini. Kāds ceļojuma romāns? Es tev saku, viņš vakar nokrita kā no skaidrām debesīm naktī manā numuriņā! Un tieši tāpat arī pazuda. Bet šorīt atnesa kafiju tieši pie gultas un saka: "Labrīt, burvīgā! Kafiju?!" 

Es tev reāli saku - man acis uz kātiņiem! Es pat nesaprotu, kāpēc nenobijos. Nē, nu kā..., iesākumā jau paliku bez valodas, bet tā glance, kā viņš... Nu, kāds, ... garš, tumsnējs, brūnām acīm. Nu, kāds, kāds? Normāls! Tikai jauns pārāk. (ķiķina klausulē) Ai, rīt jau uz māju. Tak neko es par viņu nezinu! Pat vārdu... , šausmas! Uz vecumu safārējusies... Iedzirdīja? Ko iedzirdīja? Tu domā... , mjāaaa, par to es nepadomāju. Ai, nu labi... Nu, kas tur var patikt vai nepatikt, tu ar' kā prastā. Āaa... viņam ausī tas, nu... kā viņus tur sauc, tās lielās trubas. Nu, tāds liels caurums, nevis auskars. Nu, tas man nepatīk. Kaut griez galvu uz otru pusi, kad bučojies! (atkal skaļi ķiķina)

Trubas..., trubas..., - atkārtojās manas dzirdes atmiņas failā Dzidras balss tembrs, gluži kā bojāta vinila plate. Tad acu priekšā vienu krāsainu fotokadru sāk nomainīt nākamie. Hronoloģiskā secībā. It visos kadros mans skatiens apstājās pie VIŅA auss ļipiņas. It visi Prāgas pasakainie skati caur viņa auss tuneli. Vai tāpēc es atbraucu uz Prāgu, lai to vērotu caur kaut kāda tuneļa vektoru? Jutu, ka trūkst gaisa, bet laukā iziet nespēju. Kā pielīmēta stāvēju viesnīcas foajē, atspiedusies pret baltu kolonnu.

- Kafka, man šķiet uz mirkli es sāku tevi saprast. Kaut kas te nav kārtībā... 

Kā jūtas cilvēks, kas kā apmāts ir ļāvies acīmredzamam apmānam? Var, protams, norakstīt uz ilūziju vai sapni, bet... Stulbi. Nē, reāli! No kauna var zemē ielīst, kā teiktu Dzidra, ja vien viņa zinātu visu, bet viņa to neuzzinās nekad. Tas, kas te notika noslīka Vltavas dzelmē. Bet, kad nākamreiz būšu Prāgā, nevaru garantēt, ka manas acis lielajā tūristu pūlī necentīsies ieraudzīt kaut ko līdzīgu VIŅAM. Man taču vajag uzzināt, kas viņš ir. Lai arī nav tīkami to visu atcerēties, sevišķi saistībā ar Dzidru, tomēr, kaut kāds salds opijs tajā visā bija.

Un Kafka? Apgalvoja, ka Prāga viņam nepatīk, taču tur dzīvoja... Kāpēc? Opijs?!