Es pat nezinu kāpēc iekāpu pa lidmašīnas priekšējām durvīm. Mana sēdvieta atradās pašā aizmugurē. Tā nu es airējos ar savu datoru un somu pār plecu cauri visam salonam un drīz vien turp ejošā plūsma pārtapa par šurp nākošu plūsmu. Spraucos garām lielāka un mazāka izmēra cilvēkiem. Kāds manī paraudzījās ar neizpratni, cits smaidīja, bet daži, tāpat kā es, bija norūpējušies par to, lai vispār nokļūtu līdz savai sēdvietai un tā lielā drūzmēšanās izbeigtos. Tieši šie cilvēki neko un nevienu neredzēja un viņiem bija vienalga, ja kāds nejauši uzkāpa uz kājas vai ar somas asāko stūri iespiedās sāpīgākajā ķermeņa vietā. Beidzot tiku līdz savai sēdvietai. Novietoju datorsomu ar datoru augšā un ar bažām nolūkojos, kā stjuarte kādam pasažierim palīdz tam virsū uzstūķēt savu koferi, bet virs tā, teju neiespējamā šķirbā starp koferi un bagāžas nodalījuma griestiem, vēl ietūca manu kašmira mētelīti. Un tad to visu pamatīgi sabikstot uz iekšpusi, aizver bagāžas nodalījuma vāku.
Varēju taču palūgt, lai datoru novieto virs tā kofera, vai vispār - vajadzēja to atstāt pie sevis.
- Kā būs, tā būs, sasodītā angļu valoda..., - nodomāju un nopūšos. Izvelku no somas grāmatu un brilles. Līdzās sēdošā meitene, nezinu, varbūt divdesmitgadniece, varbūt jaunāka, arī izņem grāmatu un noliek sev uz ceļiem. Pēc mirkļa no mazas brūnas somiņas viņa izvelk fotoaparātu, tā saucamais - ziepju trauciņš, un lielu, gluži kā tie, kas skatlogos smukumam no vaska, sarkanu, sarkanu ābolu. Brīdi sēž un vēro kaut ko pa lidmašīnas lodziņu.
- Vai maz tagad vairs ar tādu fotoaparātu jēga fočēt, ja telefonos iebūvētas labu labās, ar tik un tik pikseļiem un izšķirtspēju, kameras, - klusībā ik pa laikam šķielēju uz meiteni un funktierēju.
Drīz izlidosim. Palūkojos telefonā. Vēl pēdējoreiz atveru mesendžeri.
- Šovakar! Šovakar būs TĀ diena. Nu, labi, būs vakars, bet vienalga , TAS vakars. - Ierakstu dažus teikumus angļu valodā, tos, kuriem skaidri zinu pareizrakstību. Aizveru mesendžeri un ieslēdzu telefonā lidojuma režīmu.
Tā būs skaudra izkāpšana no komforta zonas. Ar manām, gandrīz nekādām angļu valodas zināšanām, pilnīgu orientēšanās telpā un apvidū iztrūkumu manā vienā no smadzeņu puslodēm, es dodos uz milzīgo Milānu ar pārsēšanos Vīnes lidostā. Nu, labi, tas vairs nav pirmo reizi. Šito gājienu es jau realizēju ar spontāno lidojumu uz Parīzi, kur piedzīvoju pamatīgu šoku no Šarla de Golla lidostas lieluma, un uz labu laimi vienkārši sekoju cilvēku pūlim, kaut kā veiksmīgi uzdūros tieši tam transportam, kas mani nogādāja tur, kur varēju atjēgties un ļaut lielo baiļu histērijai vaļu.
O, beidzot lidosim! Pamanīju, ka man blakus, tikai otrpus lidmašīnas ejai, sēž kāds gados jauns vīrietis un vēl joprojām runā pa telefonu, cenšoties iestāstīt kādam, ka pašreiz izskata scenāriju un strādās pie tā vēl visu vakaru. Tiesa, neko, izņemot telefonu pie viņa auss es neredzēju. Pieļauju, ka scenārijs ir viņa datorā, kas guļ uz ceļgaliem. Uzreiz viņam priekšā, jeb tieši pa diagonāli man, jauneklis lasa grāmatu un ik pa laikam ar oranžu marķieri iekrāso kādu rindkopu. Pamanīju, ka viņš austiņās klausās kaut kādu ritmisku mūziku, jo nemitīgi kustina te roku, te kāju, brīžiem arī galvu. Ak, jā, es jau redzēju viņu lidostā. Viņš sēdēja, smaidīja un ritmiski "dejoja" līdzi savai mūzikai, kas plūda no viņa telefona caur austiņām, šķiet, pa tiešo viņa organismā. Tāds tīrradnis. Sāpju nejutuša cilvēka acis un seja, gluži kā bērnam.
- Dzidrs jauneklis, - nez kur esmu sagrābstījusi šo vārdu savirknējumu. Bet tik iederīgs, ka nevilšus pasmaidu, joprojām lūkojoties puisī.
Lidmašīna iesāk braukt pa skrejceļu. Pacelsimies.
Izrādās, mēs sēdēsim tikai divas, lai gan sēdvietas ir trīs. Meitene to arī sapratusi un pārvācas pie loga. Piesprādzējamies un gaidām. Vēl pēc kāda brīža lidmašīna atraujas no skrejceļa, uzlidojam. Palūkojos pa logu. Brīnumains skats. Saule grasās rietēt. Meitene steidzīgi tver pēc sava fotoaparāta un nu tik knipsē šo krāšņumu caur lidmašīnas loga stiklu. Tad paņem telefonu un saknipsē arī tajā. Kad lidmašīnas lidojums ieņēmis stabilitāti, viņa ievieto fotoaparātu atpakaļ somiņā un no grāmatas izņem pastkarti. Tiešām?! Neizturu, mana ieslīpā šķielēšana pārtop tiešā skatienā uz pastkarti. O, jā! Meitene atglauž savus garos, gaišos matus pakausī, saņem tos kopā ar sarkanīgu matugumiju, izņem no tās pašas mazās somiņas parastu pildspalvu un novieto pastkarti uz grāmatas vāka. Izskatās, ka viņa cenšas noskaņoties un sacerēt tajā rakstāmo tekstu. Brīdi lūkojusies caur logu, iesāk rakstīt. Tādas pastkartes agrāk sūtīja bez aploksnes. Atceros, ka mūsmājās tās uz Ziemassvētkiem atnāca no Talsiem, reizēm no Rīgas. Toreiz man šķita, ka tas nav visai labi; visi redz, kas tajā uzrakstīts. Ar to domāju pasta darbiniekus. Tāds sava veida virtuālās vides aizmetnis. Kāda daļa svešu cilvēku izlasīja cita sveša cilvēka rakstīto, viņa sajūtas, domas, novēlējumus. Ak, telegrammas jau arī, bet tajās gan laikam vairāk tāda ļoti vajadzīga un steidzama informācija par bērēm, kāzām...
Palūkojos apkārt. Scenārists ieracies savā datorā, laikam beidzot lasa to pieminēto scenāriju. Dejojošais puisis ar grāmatu un oranžo marķieri, joprojām ritmiski lasa un pasvītro, tagad gan vēl kaut ko arī uzkož, kaut kādu šokolādes batoniņu. Meitene man līdzās aizvien raksta atklātnīti. Lēnām, pārdomājot, sapņojot...
Bet es... tuvojos savai nākotnei. Tā mani gaida Milānā. Ak, mūžs! Kā man tur ies, Dievs vien zina...
Būtībā mūs visus gaida tuvākā nākotne, viss, kas ar mums notiks, ir nākotne. Minūte, desmit, stunda, divas..., un tad viss kļūst par pagātni. Esotne ir nenotverama. Neapstādināma. Kurā brīdī uzrakstītam vārdam viens burts ieslīd pagātnē, bet cits vēl ir nākotnē? Mēs taču to rakstām no kreisās uz labo pusi secīgi. Bet arābi - otrādi! Un ņemot par pamatu manu tikko izfunktierēto filozofiju, viņi no nākotnes atgriežas atpakaļ? Uz sākumu?
Oh, kaut kāda putra man galvā! Pasmaidu pie sevis par šādām atklāsmēm un atveru grāmatu.
- Kā būs, tā būs, sasodītā angļu valoda..., - nodomāju un nopūšos. Izvelku no somas grāmatu un brilles. Līdzās sēdošā meitene, nezinu, varbūt divdesmitgadniece, varbūt jaunāka, arī izņem grāmatu un noliek sev uz ceļiem. Pēc mirkļa no mazas brūnas somiņas viņa izvelk fotoaparātu, tā saucamais - ziepju trauciņš, un lielu, gluži kā tie, kas skatlogos smukumam no vaska, sarkanu, sarkanu ābolu. Brīdi sēž un vēro kaut ko pa lidmašīnas lodziņu.
- Vai maz tagad vairs ar tādu fotoaparātu jēga fočēt, ja telefonos iebūvētas labu labās, ar tik un tik pikseļiem un izšķirtspēju, kameras, - klusībā ik pa laikam šķielēju uz meiteni un funktierēju.
Drīz izlidosim. Palūkojos telefonā. Vēl pēdējoreiz atveru mesendžeri.
- Šovakar! Šovakar būs TĀ diena. Nu, labi, būs vakars, bet vienalga , TAS vakars. - Ierakstu dažus teikumus angļu valodā, tos, kuriem skaidri zinu pareizrakstību. Aizveru mesendžeri un ieslēdzu telefonā lidojuma režīmu.
Tā būs skaudra izkāpšana no komforta zonas. Ar manām, gandrīz nekādām angļu valodas zināšanām, pilnīgu orientēšanās telpā un apvidū iztrūkumu manā vienā no smadzeņu puslodēm, es dodos uz milzīgo Milānu ar pārsēšanos Vīnes lidostā. Nu, labi, tas vairs nav pirmo reizi. Šito gājienu es jau realizēju ar spontāno lidojumu uz Parīzi, kur piedzīvoju pamatīgu šoku no Šarla de Golla lidostas lieluma, un uz labu laimi vienkārši sekoju cilvēku pūlim, kaut kā veiksmīgi uzdūros tieši tam transportam, kas mani nogādāja tur, kur varēju atjēgties un ļaut lielo baiļu histērijai vaļu.
O, beidzot lidosim! Pamanīju, ka man blakus, tikai otrpus lidmašīnas ejai, sēž kāds gados jauns vīrietis un vēl joprojām runā pa telefonu, cenšoties iestāstīt kādam, ka pašreiz izskata scenāriju un strādās pie tā vēl visu vakaru. Tiesa, neko, izņemot telefonu pie viņa auss es neredzēju. Pieļauju, ka scenārijs ir viņa datorā, kas guļ uz ceļgaliem. Uzreiz viņam priekšā, jeb tieši pa diagonāli man, jauneklis lasa grāmatu un ik pa laikam ar oranžu marķieri iekrāso kādu rindkopu. Pamanīju, ka viņš austiņās klausās kaut kādu ritmisku mūziku, jo nemitīgi kustina te roku, te kāju, brīžiem arī galvu. Ak, jā, es jau redzēju viņu lidostā. Viņš sēdēja, smaidīja un ritmiski "dejoja" līdzi savai mūzikai, kas plūda no viņa telefona caur austiņām, šķiet, pa tiešo viņa organismā. Tāds tīrradnis. Sāpju nejutuša cilvēka acis un seja, gluži kā bērnam.
- Dzidrs jauneklis, - nez kur esmu sagrābstījusi šo vārdu savirknējumu. Bet tik iederīgs, ka nevilšus pasmaidu, joprojām lūkojoties puisī.
Lidmašīna iesāk braukt pa skrejceļu. Pacelsimies.
Izrādās, mēs sēdēsim tikai divas, lai gan sēdvietas ir trīs. Meitene to arī sapratusi un pārvācas pie loga. Piesprādzējamies un gaidām. Vēl pēc kāda brīža lidmašīna atraujas no skrejceļa, uzlidojam. Palūkojos pa logu. Brīnumains skats. Saule grasās rietēt. Meitene steidzīgi tver pēc sava fotoaparāta un nu tik knipsē šo krāšņumu caur lidmašīnas loga stiklu. Tad paņem telefonu un saknipsē arī tajā. Kad lidmašīnas lidojums ieņēmis stabilitāti, viņa ievieto fotoaparātu atpakaļ somiņā un no grāmatas izņem pastkarti. Tiešām?! Neizturu, mana ieslīpā šķielēšana pārtop tiešā skatienā uz pastkarti. O, jā! Meitene atglauž savus garos, gaišos matus pakausī, saņem tos kopā ar sarkanīgu matugumiju, izņem no tās pašas mazās somiņas parastu pildspalvu un novieto pastkarti uz grāmatas vāka. Izskatās, ka viņa cenšas noskaņoties un sacerēt tajā rakstāmo tekstu. Brīdi lūkojusies caur logu, iesāk rakstīt. Tādas pastkartes agrāk sūtīja bez aploksnes. Atceros, ka mūsmājās tās uz Ziemassvētkiem atnāca no Talsiem, reizēm no Rīgas. Toreiz man šķita, ka tas nav visai labi; visi redz, kas tajā uzrakstīts. Ar to domāju pasta darbiniekus. Tāds sava veida virtuālās vides aizmetnis. Kāda daļa svešu cilvēku izlasīja cita sveša cilvēka rakstīto, viņa sajūtas, domas, novēlējumus. Ak, telegrammas jau arī, bet tajās gan laikam vairāk tāda ļoti vajadzīga un steidzama informācija par bērēm, kāzām...
Palūkojos apkārt. Scenārists ieracies savā datorā, laikam beidzot lasa to pieminēto scenāriju. Dejojošais puisis ar grāmatu un oranžo marķieri, joprojām ritmiski lasa un pasvītro, tagad gan vēl kaut ko arī uzkož, kaut kādu šokolādes batoniņu. Meitene man līdzās aizvien raksta atklātnīti. Lēnām, pārdomājot, sapņojot...
Bet es... tuvojos savai nākotnei. Tā mani gaida Milānā. Ak, mūžs! Kā man tur ies, Dievs vien zina...
Būtībā mūs visus gaida tuvākā nākotne, viss, kas ar mums notiks, ir nākotne. Minūte, desmit, stunda, divas..., un tad viss kļūst par pagātni. Esotne ir nenotverama. Neapstādināma. Kurā brīdī uzrakstītam vārdam viens burts ieslīd pagātnē, bet cits vēl ir nākotnē? Mēs taču to rakstām no kreisās uz labo pusi secīgi. Bet arābi - otrādi! Un ņemot par pamatu manu tikko izfunktierēto filozofiju, viņi no nākotnes atgriežas atpakaļ? Uz sākumu?
Oh, kaut kāda putra man galvā! Pasmaidu pie sevis par šādām atklāsmēm un atveru grāmatu.
Beigu galā viss tāpat satek vienā okeānā. Tur, iespējams, nav ne pagātnes, ne nākotnes. Esība.
Līdzās noskrapst pamatīgs kodiens ābolā. Kumoss ar nelielu plīkšķi atšķēlās no ābola un tad var saklausīt klusāku tā pārstrādes procesa murdoņu meitenes mutē.
Tas mani izrauj no grāmatā aprakstītās atmosfēras un situācijas.
Līdzās noskrapst pamatīgs kodiens ābolā. Kumoss ar nelielu plīkšķi atšķēlās no ābola un tad var saklausīt klusāku tā pārstrādes procesa murdoņu meitenes mutē.
Tas mani izrauj no grāmatā aprakstītās atmosfēras un situācijas.
Esība. Viens kodiena kramšķis ābolā pirms okeāna.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru