Šķiet, esmu no kaut kurienes nokritusi. Atjēdzos ejot pazīstamu ceļu, bet tajā pašā laikā - svešu. Priekšā vīd liels tilts. Pa to pārvietojas tikai gājēji, kaut esmu pārliecināta, tur noteikti brauc arī mašīnas. Tiltam ir divas plūsmas, pa kuru noteikti ir braukušas mašīnas. Tagad tur iet tikai cilvēki. Tilts ir nedaudz piepacelts uz augšu, gluži kā arka. Speru pirmos soļus uz tā. Palūkojos pār margas malu. Pakrūtē iemetas nežēlīga smeldze un es jūtu, ka tūlīt sareibs arī galva. Ūdens apakšā tik tumšs, kā apmākusies debess pirms pamatīga negaisa. Brūngans. Nekad šī krāsa nav patikusi. Ūdens ceļas uz augšu. Tikai esmu pārliecināta, ka tagad nav palu laiks. Vismaz sniegu un ledu nekur nemanīju. Un apģērbusies esmu drīzāk rudenīgi. Eju pa tilta vidu. Cilvēki nāk pretī, kāds mani apsteidz. Redzu, ka upē ceļas milzīgs vilnis, it kā tajā būtu valis, kurš nejauši nokļuvis zem tilta un tur iesprūdis starp upes gultni un tiltu. Tas paceļ tilta vidusdaļu it kā tā būtu no gumijas. Tā kopā ar milzīgo ūdens vilni uzrauj visus cilvēkus savā kuprī. Arī man vajadzētu būt tur augšā, kopā ar citiem. Pēkšņi es redzu, ka tilta viena mala, kur atrodos es, salokas krokā. Tajā mani ieloka tik cieši, ka es guļu pret betonu un jūtu kā ārējā tilta krokas mala ir piekļāvusies manai mugurai. Esmu iespiesta tādā kā cilpā. Ūdens ticis uz zemākās tilta daļas. Tas plūst man aizvien tuvāk. Krokas ārējās malas tagad ir tik tuvu, ka cilvēks tai spraugai cauri vairs nevar tikt. Pat mazs bērns tur nevarētu izlīst. Varbūt esmu liliputu zemē? Caur smadzenēm izskrien doma, bet tai ilgāk pieķerties nav laika. Man virsū plūst tumšs ūdens valnis. Tas apstājas rokas stiepiena attālumā. Varbūt tilts atkal maina savu formu un es beidzot tikšu no šīs krokas ārā? Kur pārējie cilvēki. Sāku elpot ātrāk. Piefiksēju, ka smadzenēs automātiski ieslēdzies plāns, kā vajadzētu pareizi elpot, ja ūdens tomēr mani apņems, jo viņam taču nāksies arī atkāpties...
Atveru acis. Stulbs sapnis. Stiepjos pēc telefona. Ne vellna bez brillēm no rīta nevar saskatīt. Pēc kāda brīža tomēr samanu - 7:58. No cikiem viesnīcā dod brokastis? Tik ļoti gribas kafiju. Kāpēc man šķiet, ka sajūtu kafijas aromātu? Kaut kāda skaņa, it kā karotītes atsišanās pret krūzes vai tasītes malu. Paceļu galvu. Izberzēju acis. Tas, ko ieraugu savā priekšā, liek savilkt segu līdz kaklam un uzraut sevi pussēdus.
- Kafiju? Lūdzu, mīļā... - Viņš stāv manā priekšā ar izstieptu roku, kurā tur kafijas krūzi. Jēziņ, tas taču..., tik vien es paspēju nodomāt, līdz mirklim, kad viņš atslēdz manas domas ar savām lūpām, kuras garšo pēc kafijas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru