Karantīna

Viņi dzīvoja katrs savā pilsētā. Viņa zvana viņam.

Viņa: Mēs taču varam satikties?
Viņš: Un ja nu kāds no mums ir šī vīrusa nēsātājs?
Viņa: Es tā nedomāju. Vai tad tu jūties slikti?
Viņš: Nē, es nejūtos slikti. Un tu?
Viņa: Es arī nejūtos slikti. Tad mēs varam satikties.
Viņš: Un, ja es vai tu pa ceļam inficējamies? Labāk nogaidīsim.
Viņa: Bet mēs jau tik ilgi neesam tikušies. Es nebaidos no šī vīrusa. Mēs būsim ļoti uzmanīgi.
Viņš: Es nesaprotu tavu bezatbildību.
Viņa: Tu mani kaut nedaudz mīli?
Viņš: Protams. Tāpēc es nevēlos, ka tu riskē. Mums jāpaciešas.
Viņa: Es uzvilkšu skafandru, kad braukšu pie tevis. Gribi, es aizbraukšu un palikšu, kamēr atcels karantīnu?
Viņš: Kādu skafandru! Beidz ākstīties. Mēs esam pieauguši cilvēki. Turklāt, tu zini, ka dzīvokli es īrēju kopā ar darbabiedru.
Viņa: Kā? Es to nezināju.
Viņš: Bet es taču tev teicu, ka mēs varam satikties tikai pie tevis. Atceries?
Viņa: Nu, jā... to es atceros. Ā! Tad tu vari braukt pie manis. Es tev gatavošu tavus iemīļotos biezpiena plāceņus. Mēs mīlēsimies, smiesimies un būsim laimīgi. Neviens vīruss mūs nepieveiks!
Viņš: Nu, ko tu kā maziņa! Es nevaru apgalvot, ka neesmu inficēts. Tu arī. Mums jāpārgaida karantīna. Labi, mīļum, es ilgojos, skumstu un mīlu. Man tagad jābeidz. Jāpalīdz darbabiedram gatavot vakariņas.
Viņa: Bet... halo?

- Mīļais, ar ko tu sarunājies? - slaida tumšmate slauka dvielī tikko izmazgātus matus. - Vai koferi jau saliki? Atceries, ka braucam uz nedēļu? Uz nedēļu! Tu zini, ka mans tēvs nemīl, ja kavējamies.