Francs Kafka esot teicis, ka citu cilvēku sāpes izjūt spēcīgāk, nekā savējās. Viņš vispār esot bijis izteikti jūtīgs. Varējis izdzīvot/izjust pat tādas problēmas, kuras pats nekad nebija piedzīvojis.
Nezinu kāpēc par šo atcerējos esot Prāgā. Varbūt tāpēc, ka Kafka tur reiz dzīvojis, bet iespējams tālab, ka sajutos līdzīgi. Visbiežāk, situācijās, kad esmu izvēles priekšā sāpināt citu cilvēku, vai labāk pašai paciest sāpi, zaudējumu utt., drīzāk izvēlos pēdējo. Varbūt man vienkārši nav drosmes būt patiesai pašai pret sevi? Vai ciest ir vieglākais/īsākais ceļš? Uz kurieni tas vispār ved? Vai tāds bija arī Kafkas ceļš?
Prāga Kafkam neesot patikusi. Iedomājos, kā Prāga var nepatikt?! Lai gan, kaut kas noslēpumains šajā pilsētā ir. Katrā ziņā Prāga manuprāt no katra kaut ko paņem sev. Vismaz es tā sajutos. Šī pilsēta tev atver krūtis pavisam nesāpīgi, gluži kā labs ķirurgs. Ja vien tajās ir silta sirds, tā daļu sava siltuma atlaiž Vltavas dzelmē. Upe to iesūc kā Svēto Janu kopā ar neatklāto grēksūdzes noslēpumu. Gan jau katram tāds ir.
Iespējams Prāga no Kafkas prasīja pārāk daudz? Varbūt tāpēc viņš to nemīlēja?
Tāda salda smeldze atgriežoties, it kā kaut kas atņemts. Ko Prāga man deva, vēl jāsaprot, bet smeldz skaisti.
Un vēl Kafka esot teicis, ka "...grāmatai jābūt kā cirvim, ar ko salauzt mūsos aizsalušo jūru."
/Francs Kafka, fragments no vēstules Oskaram Polakam (4, 54. lpp.)/
Iespējams, Prāga ir tāda grāmata. Iesāc lasīt un plaisā ledus.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru