piektdiena, 2019. gada 27. decembris

Sapņotāja Prāgā

Viņu augumi dejojot vijas un berzējas viens ap otru un tvīkst vēlmē pēc kailuma zem drēbēm. Viņa satraukti elpo viņam uz kakla, bet viņa karsto dvašu jūt viņas auss. Abi kļūst aizvien nevaldāmāki un roku kustībām vairs nevar izsekot. Tās haotiski glaužas gar partnera pleciem, muguru, gurniem. Viņu karsti dvesošās mutes tvīkst savienoties, un ir sajūta, kā viņi viens otru sāks ēst. Saplosīs gabalos un triumfējoši triepsies ar otra asinīm. 
Tā varētu fantazēt, līdz biksītes kļūst miklas vai arī no šausmām šermuļi sāk joņot pār augumu. 
Pie brokastu galda viesnīcā dzeru kafiju un lūkojos caur restorāna logu. Pa vienu no Prāgas daudzajām ielām iet dažādi cilvēki. Pretī sēdošā kolēģe jūsmo par kādu kūkas gabalu un grasās doties pēc vēl vienas kūkas. Es eju pēc otras kafijas. Netīšām uzspiežu kapučīno. Nekas, dzeršu kapučīno. Var jau būt, ka nevajadzēja. Vēders jau tā nez kādēļ burbuļo un ir uzpūties. Tā mūžīga mana organisma pārbraucienu problēma. Vajadzēja uzvilkt kaut ko brīvāku. Ievelku vēderu un dodos atpakaļ. Nez kas manu krēslu piebīdījis tik tuvu galdiņam? Nobrīnos un jau grasos nolikt kapučīno krūzi uz galda, lai atvilktu krēslu man vēlamā attālumā. Tad pamanu, ka manas kolēģes vietā sēž svešs vīrietis, kurš intensīvi kaut ko bakstās telefonā. Pagriežu galvu uz vienu pusi, tad uz otru. Ak, mūžs! Esmu pagājusi garām savam galdiņam. Mana kolēģe nespēj valdīt smieklus. Pretējā pusē sēdošais pāris arī smejas. Metos atpakaļ uz savu vietu, tad ātri paskatos uz vīrieti, kuram pretī gribēju apsēsties. Viņš joprojām ņemas pa savu telefonu un sejā nav izmainījies ne vaibsts. Iespējams, mani nemaz nepamanīja. Iespējams, viņš nekad nesapņo vaļējām acīm - vai gluži pretēji - lielākoties atrodas citā realitātē.

2 komentāri: